Britu salu viens no pazīstamākajiem un “skaļākajiem” deju mūzikas cilvēkiem – Normens Kuks a.k.a “Fatboy Slim” savā ceturtajā studijas ierakstā pēc četru gadu pārtraukuma atrodas muzikālu pārmaiņu krustugunīs.

Un krietni vien vairāk nekā mediju slejās, kurās pats “vaininieks” sūdzas par laulības problēmām, kas zināmā mērā ietekmējušas jaunas intereses par deju mūziku rašanos, šīs pārmaiņas ir jūtamas “Fatboy Slim” mūzikā, kurā nu blakus neiztrūkstošajām cilpām, sempliem un elektroniskās apstrādes programmām ir ielauzušies ne tikvien “dzīvi” instrumenti (‘Long Way From Home’), bet arī dzīvu cilvēku balsis. Un šeit nu domas dalās. Vieniem tas ir solis atpakaļ, citi atkal tieši šādā formā saskata “Fatboy Slim” spožo nākotni. Kā katram mākonim zelta maliņa, tā arī ‘Palookaville’ apkopo gan lieliskus Kuka – dīdžeja un dziesmu remiksētāja dotumus (albumu uzsākošā versija par “Five Man Electric Band” un arī Dilana izpildīto hipiju himnu ‘Signs’, manuprāt, ir vairāk nekā veiksmīga un liek izbrīnā raustīt plecus, kādēļ tieši tam sekojošais un apnicīgais ‘Slash Dot Dash’ ticis izraudzīts kā diska pirmais radiosingls), gan arī talantīgas viesvokālu “pērles”. Šajā kontekstā savukārt gribētos uzteikt daļēji autobiogrāfisko pseidoregeju ‘Put It Back Together’ Deimona Albarna izpildījumā, kas nudien spēj ienest daļu Āfrikas saules pat lietainā oktobra pievakarē, savukārt Būtsija Kolinsa versija par “Steve Miller`s Band” tēmu ‘The Joker’ ir diezgan pamatīga avārija (ja tā var teikt) un labākajā gadījumā saucama par smieklīgu.

Tāpēc nevajadzētu pārprast – ‘Palookaville’ ir līdz šim sliktākais Normena Kuka ieraksts ne jau tāpēc, ka tas patiesi būtu draņķīgs. Vienkārši mūzikas nācija visā pasaulē jau ir iemācīta un dzirdējusi, ka “puisis var arī labāk”.

Iesaku:
‘Don’t Let The Man’, ‘Put It Back Together’, ‘Mi Bebe Masoquista’