Pirms nepilna gada nākusi klajā ar bērnu mūzikas ierakstu – populāru melodiju kaverversiju plati ‘Catch the Moon’, Lisa Loeb 2004.gada rudeni iesāk ar emocionālu un juteklīgu folk-roka stilā kaldinātu ierakstu ‘The Way It Really Is’, kurš jau piekto reizi nerada ne mazāko pamatu šaubām par šīs 36 gadus vecās dalasietes talantu un spēju līmeni, kas ļauj to droši ierindot pēdējo gadu veiksmīgāko „singer-songwriter” mūziķu saraksta augšdaļā.

Albums, kas, dīvainā kārtā, nodēvēts par godu šāda paša nosaukuma skaņdarbam no 2002.gadā izdotā mākslinieces trešā studijas albuma ‘Cake And Pie’ (pati dziesma gan ‘The Way It Really Is’ nav tikusi iekļauta), savā stilistikā arī visvairāk līdzinās tam – mierīgajam, paredzamajam un nepretenciozajam folk-roka ierakstam, kura vienīgais un lielākais trūkums, šķiet, ir Lisa Loeb nepārtrauktā izklausīšanās pēc Alanis Morisetes. Par laimi ‘The Way It Really Is’ šo, manuprāt, trūkumu ir labojis un tagad Lisa Loeb daudz vairāk atgādina Nikka Costa un Aimee Mann savienojumu. Vai tas ir labāk, tiešām nezinu, tomēr lielos daudzumos krietni vien interesantāk.

Varbūt stereotips, taču ieraksts, visticamāk, lielāko daļu savas auditorijas atradīs tieši daiļā dzimuma pārstāvēs. Albums ir saldi-skābs, „par mīlestību un sāpēm” noteikti būtu precīzāks apzīmējums, taču, kā par brīnumu, aiz diezgan sacukurotās fasādes, kurā, visticamāk, ikviens atradīs savu pavedienu un stāstu, kurš, „tā vien šķiet, rakstīts par mani”, šoreiz slēpjas kas vairāk; ‘The Way It Really Is’ par laimi nebeidzas tur, kur šī žanra un veidola ieraksti to pieraduši darīt – pie saldsērīgiem, tradicionāliem dzīves- vai, precīzāk – mīlasstāstiem un banālām, vienveidīgām melodijām. Var jau būt, ka tā, kas plati atšķir no tās līdziniecēm, šeit nav daudz, tomēr pietiekoši, lai disku jau pēc pirmajiem skaņdarbiem „nenorakstītu” par jau esošā un reiz dzirdētā, kaut arī meistarīgu, tomēr pārstrādi. Varbūt tas ir Lisa Loeb tiešums un vienkāršība (‘Hand Me Down’, ‘Lucky Me’, ‘Accident’), ar kādu tā uzrunā savu klausītāju, kas izšķir plates likteni; varbūt galveno plusu pievelk ieraksta dažādība, mijot skumji akustiskus un pašpuiciski popsīgus skaņdarbus, kas padara to par gluži vai tīkamu un aizraujošu klausāmvielu… Jebkurā gadījumā, nav vērts runāt par „augsto mākslu”, tomēr sevis un sev tuvo izklaidēšanai būs tieši laikā.

Iesaku:
‘Hand Me Down’, ‘Fools Like Me’, ‘Lucky Me’