Pirms daudziem gadiem savas gaitas mūzikas lauciņā uzsācis, būdams prestižās EMI ierakstu studijas skaņu inženieris, brits Alans Pārsons pēc piecu gadu pārtraukuma nule pasaulē laidis savu kārtējo, šķiet, kopsummā četrpadsmito studijas albumu, kurš ir jau ceturtais individuāli paša Pārsona un nevis „The Alan Parson`s Project” izdotais ieraksts.

Tiesa, lai nu par ko, bet par „palīgu” trūkumu albumā Pārsons gan žēloties nedrīkstētu – diska bukletā atrodami visai „skaļi” vārdi, sākot ar „The Chrystal Method” (‘We Play The Game’) un beidzot ar kādreizējo „pinkfloidieti” un paša Pārsona vienu no lielākajiem elkiem mūzikā vispār – ģitāristu Deividu Gilmoru (‘Return To Tunguska’), kā rezultātā disks ir kļuvis par gana dažādu un aizraujošu klausāmvielu, sākot ar gluži loģiskām atsaucēm uz „The Alan Parson`s Project” daiļradi veidojošo instrumentālo pop-roku, kurš visai jūtami sevī ietver arī progresīvā roka elementus, kā arī ik pa brīdim atsaucoties uz ambient un elektroniskās mūzikas skanējumu. Albumā, blakus sešiem instrumentāliem skaņdarbiem atrodami arī trīs vokālās partijas – ‘More Lost Without You’, ‘You Can Run’ un ‘We Play The Game’, pēdējā no kurām sev diezgan neraksturīgā kārtā „izpaužas” arī Pārsons pats. Galvenokārt tieši šie skaņdarbi iezīmē albuma pozitīvākos brīžus.

Tā visa rezultātā Pārsons ir radījis moderno „sevis” versiju, kas varbūt nedaudz šokēs ilggadējākus 54 gadus vecā brita fanus, jo ‘A Valid Path’ ir krietni attālinājies no savām mītiskajām saknēm „Pink Floyd” vai agrīno „Genesis” veidolā un nu daudz spēcīgāk atgādina „The Orb” vai „Ozric Tentacles”. Jāpiekrīt – pat neesot īpaši kritiskam pret šo mākslinieku, kuram, esot Eiropas elektroniskās mūzikas „faraona”, francūža Žana Mišela Žāra laikabiedram, manuprāt, bija visas iespējas daudzās „disciplīnās” viņu pārspēt (vismaz stila dažādībā noteikti), tomēr ‘A Valid Path’ epizodes, kuras robežojas ar prastu „bum bum tuc tuc” jeb vieglu trance (‘Mammagamma 04’, ‘Chomolungma’), manā skatījumā spēcīgi samazina plates kopējo muzikālo vērtību. Otro no minētajiem gan absolūti attaisno skaņdarba beigu daļā dzirdamais britu komiķa Džona Klīza („Monty Python`s Flying Circus”) stāstījuma fragments. Tāpat dziesmā ‘A Recurring Dream Within A Dream’ tiek citēts rakstnieks, aktieris un režisors Orsons Velss.

Savukārt īpašu baudījumu plate varētu sagādāt nedaudz kvalitatīvākas muzikālās aparatūras īpašniekiem, jo izbijušais EMI skaņu studijas inženieris Pārsons gan vēl pirms savas mūziķa karjeras sākuma, piedaloties „The Beatles” studijas albumu ‘Abbey Road’ un ‘Let It Be’, kā arī lieliskā „Pink Floyd” garadarba ‘Dark Side Of The Moon’ ierakstu sesijās, gan arī sevis paša daiļradē vienmēr lielāko uzsvaru licis tieši uz skaņas kvalitāti, kura arī šoreiz ir līmenī. Ne velti Pārsona darbi visbiežāk dzirdami pirms dažādiem publiskiem pasākumiem – lielākā daļa skaņu inženieru viņa daiļrades „pērles” izmanto aparatūru testēšanai…

Rekomendējamas dziesmas:
‘Return To Tunguska’, ‘More Lost Without You’, ‘We Play The Game’