Skotu izcelsmes muzikālā apvienība – viena cilvēka soloprojekts (sākotnēji duets) “Mull Historical Society” ar tā vienīgo un galveno dalībnieku, solistu un dziesmu autoru Kolinu Makintairu (Colin MacIntyre) priekšgalā pēc divu ne tikai mūzikas kritiķuprāt lielisku ierakstu (2001.gada ‘Loss’ un divus gadus vēlāk publicētā ‘Us’) izdošanas, nule laidusi klajā turpinājumu trešā studijas albuma ‘This Is Hope’, kurš, kā jau piederas grupas daiļradei, joprojām ir pilns ar vienkāršām, nepretenciozām indī-popa stilā kaldinātām dziesmiņām un retrospektīviem, uzrunājošiem dzejoļiem.
Vienīgais “bet”, kas pats no sevis nevilšus nāk prātā pēc iepriekšminētās “slavas dziesmas”, ir – albums, visticamāk, ne pa visam neies pie sirds nedaudz “rūdītākiem” un uzticamākiem “MHS” faniem, kuri pēc pirmajiem akordiem ir spējīgi pazīt nedaudz vairāk skaņdarbu nekā tikai ‘Watching Xanadu’ vai ‘Final Arrears’, kuri abi savā laikā paviesojušies arī Britu salu pirktāko singlu tabulā (attiecīgi 36.(2002.gada februārī) un 32.(2003.gada martā)vietā). Tiesa, neviens jau gan it kā neprasa, lai misters Makintairs savā jaunākajā studijas ierakstā spētu attīstīt tikpat “tīru” un nevainīgu indīroku, kāds tas “piedzima” “Mull Historical Society” pirmajā ierakstā, kura neizskaidrojamā spēja funkcionēt gan kā lieliskai “pirmsmiega” mūzikai, gan arī kā visnotaļ iedvesmojošam un iepriecinošam veidam, kā sākt savu dienu, vēl joprojām, pat izvelkot nedaudz apputējušo ierakstu no plaukta un ievietojot plati atskaņotājā, liek izbrīnā paraustīt plecus! Kāpēc tā tur tik ilgi gulējusi?
Taču, atzīdams, ka šis nav arī “atkārtota velosipēda izgudrošanas” gadījums, secinu, ka “Mull Historical Society” šībrīža skanējumā ir jaušamas šādas tādas pārmaiņas, kas noteikti neietekmēs mūzikas patērētājus, tomēr nedaudz traucē tiem, kas kompaktdiska vāciņu atver, citu mērķu vadīti. Ik pa brīdim albumā ir jaušama “Mull Historical Society” vēlme “otrreiz sildīt zupu, kas jau reiz vārīta”, kas gan absolūti nav saistīta ar ieraksta muzikālajām kvalitātēm, tomēr šķiet pārāk kautrīgs solis no Makintaira puses, kura radīto skaņdarbu “lipīguma” pakāpe varētu kalpot kā globāls kritērijs mūzikas ierakstu vērtēšanā. Joprojām “MHS” sevis radītajos opusos ir atbruņojoši godīgi, taču laikam jau dzīvesprieks ir viena no visvairāk iztrūkstošajām šī kulinārijas brīnuma sastāvdaļām. Katrā gadījumā skaidrs ir tikai viens – pirmā brīža “siltie apskāvieni”, ar kādiem ‘This Is Hope’ sagaida savu klausītāju, liekot tam justies gluži kā mājās, jau nākamajā “tikšanās reizē” izrādās nedaudz uzspēlēti un viltoti, tomēr, nelolojot liekas cerības, albums gluži nejauši un pavisam nemanāmi spēj ielauzties ikdienā vislabprātāk atskaņoto plašu sarakstā. Mistika…
Jāklausās vienreiz, lai iemīlētu un nav jāklausās nemaz, lai nevēlētos sagaidīt ko vairāk.
Rekomendējamas dziesmas:
‘Peculiar’, ‘Treescavengers ‘, ‘Your Love, My Gain’, In The Next Life (A Requiem)