Kurts Vāgners piedāvā savu versiju par to, kādam vajadzētu izskatīties ierakstam ar „himnām” katrai dienai.

Nešvilas kantrīansambļa „Lambchop” pēc kārtas septītais un astotais albums, kas dienasgaismu ieraudzījuši vienā un tajā pašā datumā – 17.februārī, nepārprotami piesaista sev uzmanību. Patiesību sakot, dubultalbumu izdošana pēdējā laikā nav diez ko bieža izklaide mūzikas pasaules darboņu vidū un, lai arī ‘Aw C’Mon/No You C’Mon’ pēc definīcijas ir paredzēti kā divi nesaistīti un neatkarīgi ieraksti, tos atšķirt tikai pēc dzirdes pat pēc trešās noklausīšanās reizes ir visai problemātiski.

Lai gan sākotnēji iecerēta kā skaņu lente 1927.gadā izdotajai vācu kinorežisora F.Mūrnava mēmajai kinofilmai „Saullēkts”, jaunā plate ne pa visam neatgādina saundtreku. „Lambchop” galvenais „kurators”, vadonis un ģenerators, kā arī piesmakuši raupjās un romantiskās balss īpašnieks Kurts Vāgners un viņa domubiedri radījuši pa daļai skumju un sapņainu, pa daļai arī diezgan bezpersonisku, tomēr nenoliedzami interesantu lēnu kantrīroku ar soul elementiem, kuru caurvij ļoti liegas stīgu ansambļa melodijas un Vāgnera Leonarda Koena stila vokālās partijas, kas brīžiem drīzāk gan atgādina klusinātu murmināšanu bārā pie alus kausa, tomēr tieši tāda arī ir abus albumus caurvijošā noskaņa. Tāpat nenoliedzama ir brīžiem pat ļoti pamanāmā abu albumu līdzība ar to priekšgājēju – 2002.gadā izdoto ‘Is A Woman’.

Visticamāk atkārtošos, ja secināšu, ka Vāgners un „Lambchop” būtu tikai ieguvēji, ja ‘Aw C’Mon/No You C’Mon’ muzikālais potenciāls tiktu apvienots vienā, toties lieliskā ierakstā, nekā izstiepts pa diviem, toties papliekaniem albumiem. Abos diskos atrodamo, kopā 24 dziesmu vidū, veicot nelielu atlasi, iespējams atrast patiesi aizraujošas pērles (‘Steve McQueen’, ‘I Hate Candy’, ‘Jan 24’), kuras apvienojot vienā ripā, tās vērtējums būtu gluži citādāks. Pārāk sapņaina un skaista, lai kalpotu kā „background” mūzika, tomēr pārāk vienveidīga, lai mēģinātu iedziļināties un baudīt.