Un atkal gads cauri… Gan faktiski, gan muzikāli tas katram no mums ir nesis kādas atklāsmes, licis vilties mūziķos, kas iepriekš par “tīri labiem” saukti, iespējams licis pārvērtēt sev tuvos mūzikas žanrus un tamlīdzīgi. Bet morāle ir un paliek – katram savs. Savs labākais 2008.gada albums, savs gada atklājums un savs – visobjektīvākais viedoklis. Pateikt, ka šis vai kāds cits mūzikas ieraksts ir priekš visiem vislabākais visa gada laikā būtu spēlēt tādu kā Visuradītāja lomu. Un es to nedarīšu. Tāpat kā tu, sašusdams par sava gada labākā albuma neiekļūšanu manā listē, necentīsies mani pārliecināt, ka mēs esam vienādi un mums noteikti jāpatīk vienādai mūzikai.

Tad nu tas, kas 2008.gadā mūzikā ir bijis “mans”, ir lasāms turpinājumā. Lai muzikāls 2009.gads!

1. Elbow ‘The Seldom Seen Kid’
Šie britu indīroka puiši patiesībā ir īsteni veterāni, taču bija jāpaiet 18 gadiem, lai arī “uz papīra” – albumu topos un ar “Mercury” balvu rokās, šie sapņainās alternatīvās rokmūzikas meistari beidzot saņemtu “pienācīgu attieksmi”. Jo tieši attieksme arī puišu jaunākajā, ceturtajā platē ir galvenais atslēgvārds – tā ir “līdz kaulam” šķīsta, personiski uzrunājoša “sapņu rokmūzika”, kas pārtop intīmā, privātā pārdzīvojumā ikreizi, kad to klausies.
[audio:Elbow_TheBonesOfYou.mp3]

2. The Raconteurs ‘Consolers Of The Lonely’
Pagājušogad ne es vienīgais biju sajūsmā par “The White Stripes” plati ‘Icky Thump’. Šogad Džeks Vaits ar saviem rokaspuišiem no “Raconteurs” laiduši klajā otro grupas plati – ārdošu rokmūzikas ierakstu “veco, labo laiku” tradīcijās. Viens ilgi gaidīts, taustāms pierādījums tam, ka arī 30-40 gadus pēc “zelta laikiem” ir cilvēki, kas VAR – var šajā plaša patēriņa un atražošanas laikmetā radīt mūziku, kuru mīlēt, nevis klausīties.
[audio:TheRaconteurs_TopYourself.mp3]

3. Various Artists ‘Big Blue Ball’
Zinu, zinu – izlases, tāpat kā filmu mūzika, nav “mūzika”. Taču ir izņēmumi, un Pītera Geibriela “Real World Records” ierakstu studijā pirms 15 gadiem ierakstītā plate ‘Big Blue Ball’ ir ļoti spilgts izņēmums. Piedaloties visdažādāko rasu un žanru mūziķiem no visām pasaules malām, “lielā zilā bumba” ir veltījums dažādajai un daudzveidīgajai pasaulei, kurā dzīvojam. Afrikāņu reps, arābu tautas mūzikas motīvi, flamenko ģitāru un Kongo rumbas apvienojums – ‘Big Blue Ball’ ir milzīgs puzlis, kura katra nots, katra vissmalkākā melodijas detaļa ir ar savu stāstu.
[audio:BigBlueBall_AltusSilva.mp3]

4. Fleet Foxes ‘Fleet Foxes’
Paši viņi savu mūziku sauc par “popmūzikas improvizācijām ar baroka harmonijām”. Domā par “Beach Boys” un “Cosby, Stills, Nash & Young” un tu būsi tuvu tam, ko savā mūzikā piedāvā šī Sietlas piecotne. Tā ir vārda vistiešākajā nozīmē bezzobaini skaista, optimisma un laimes pilna mūzika!
[audio:FleetFoxes_SunItRises.mp3]

5. Mercury Rev ‘Snowflake Midnight’
Ja tu joprojām mēdz sūkstīties, ka mūsdienās mūzikā ir pazudusi “mūžības elpa” – tas “kaut kas”, kas liek, mūziku klausoties, aizmirst, kas tu esi, ko dari un cik pulkstens, tad zini – Ņujorkas “sapņu popmūzikas” meistari “Mercury Rev” savā jaunākajā ierakstā ir spējuši īpaši tev par prieku radīt patiesi spēcīgu, konceptuālu noskaņu albumu, ko joprojām nevaru raksturot citādi kā vien banālā veidā nosaucot par muzikālu gleznu vai pielīdzinot to aizraujošam un vienlaikus saldsērīgam romānam, kas uzlikts uz papīra ar nošu, ne burtu palīdzību. “Palasi” pats!
[audio:MercuryRev_SnowflakeInAHotWorld.mp3]

6. Nick Cave & The Bad Seeds ‘Dig, Lazarus, Dig!!!’
Nika Keiva dzīve 50 gadu vecumā ir tikai sākusies – kopā ar “The Bad Seeds” ir radīts albums, kuru droši var saukt par Keiva mūziķa karjeras vienu no labākajām epizodēm. Keivs šeit atkal ir stāstnieks – viņš īsteni šamaniskā manierē aplūko pasaules kārtību, sievietes, reliģiju, ceļu kā dzīves šķērsgriezumu un dara to tik meistarīgi, ka albums burtiski izrauj savu klausītāju no realitātes un aicina uz esošo, (paš)saprotamo vai zināmo paraudzīties savādāk.
[audio:NickCaveTheBadSeeds_Moonland.mp3]

7. TV On The Radio ‘Dear Science,’
Ir nepieciešams laiks, lai Ņujorkas alternatīvā/eksperimentālā roka ansambļa “TV On The Radio” jaunākajā, trešajā albumā “iebrauktu” – negaidiet mīlestību no pirmā acu uzmetiena. Taču pēc tam, kad būsi iebraucis šajā “Prinss vs. Deivids Bovijs” muzikālajā kokteilī, nespēsi saprast, kā līdz šim esi varējis bez tā dzīvot. Patiesi maģiska, mistiska un savādi pievilcīga rokmūzika, tas nu ir fakts!
[audio:TVOnTheRadio_FamilyTree.mp3]

8. Prāta Vētra ‘Tur kaut kam ir jābūt’
Albums ar lielo “A”. Turklāt ne tikai “prātvētrnieku”, bet arī mazliet lielākā mērogā. Un ja arī tu (gluži kā es) jau biji iedomājies, ka “Tur kaut kas bija” tikai vasarā, kad visa Latvija šo vien tikai klausījās, tad pamēģini tagad, pēc kāda laiciņa vēlreiz iesviest ausi šī gada labākajā pašmāju ierakstā. Tu sapratīsi. Nav dūmu bez uguns.
[audio:PrataVetra_TurKautKamIrJabut.mp3]

9. Židrūns ‘Židrūnam sāp’ / Mofo ‘Raķete’
Baušķenieki “Židrūns” spēlē tumsnēju, mežonīgi enerģētisku garāžroka, indie-roka un vēl dažu Latvijas platuma grādiem gana modernu rokmūzikas izpausmes veidu sakausējumu. ‘Židrūnam sāp’ ir ļoti pārliecinošs pieteikums uz tās pašmāju jaunās grupas titulu, kam, iespējams, varētu izdoties mūsu mazo “tautiņu pie jūras” muzikālā kontekstā mazliet attālināt no ripojošiem akmeņiem vai t.s.”liepājroka”.
[audio:Zhidruuns_ShnjaacShoseja.mp3]

Pēc tāda hitu albuma, kāds bija pirmais “Mofo” puišu veikums, jebkas varētu izklausīties “tā – pa pusei”. Par laimi, tas ir tikai pirmā mirkļa iespaids, un ar laiku grupas otrās plates domīgā, mazliet skumīgā daba burtiski aplipina klausītāju. ‘Raķete’ ir spilgts pierādījums tam, ka “Mofo” ir veiksmīgi izvairījušies no “grūtā” otrā albuma sindroma, paceļoties pāri hitu un singlu kategorijai un liekot visiem, kas līdz šim grupu uztvēra kaut kādā mērā pašsaprotami, pa īstam novērtēt, “kas lācītim vēderā”.
[audio:Mofo_Teleskops.mp3]

10. O.S.T. ‘Juno’
Es diez vai citkārt atļautos savā gada topā iekļaut filmas skaņu celiņu, ja vien tas pēc idejas neatbilstu tam, ko mūzikā vērtēju visaugstāk – spēju atklāt ko jaunu, uzrunājošu. Un tur nu neko nevar darīt, bet tieši ‘Juno’ saundtreks ir tas ieraksts, kuru klausījos praktiski visu šo gadu un kuram pateicoties atklāju sev “anti-folk” novirzienu, nemaz nerunājot par iemīlēšanos Kimjas Dosones vienkāršajā pieejā mūzikai. Citiem vārdiem sakot, a)perfekts pavadījums lieliskai filmai un b)ideāla mūzikas izlase, kas absolūti izturējusi laika pārbaudi. Man tas nozīmē pietiekoši daudz 10.gada labākā albuma pozīcijai. Pieļauju, ka tev nē, bet – katram savs!
[audio:Juno_LooseLips.mp3]

Un ar ko TEV muzikālā ziņā asociēsies 2008.gads? Pastāsti komentāros!

Un, ja sanāk laiks, palasi arī iepriekšējo gadu mūzikas topus!