Neba jau es pirmais cilvēks uz zemes, kas, izdzirdējis kādā reklāmā lielisku melodiju, urbj tikmēr, kamēr dabon noklausīties visu šīs grupas albumu (reizēm arī visu diskogrāfiju – labākajos gadījumos). Tomēr vēl pirms es biju dzirdējis Bruklinas elektropopa trio “Chairlift” pārējās dziesmas un savu viedokli par šo grupu balstīju vien uz 4.paaudzes iPod Nano reklāmas rullītī dzirdamo 30 sekunžu semplu, es kārtējo reizi pārliecinājos gan par to, ka Stīvs Džobss ir patiesi “advancēts” melomāns, gan par to, ka ar pareizu mūziku reklāmā var panākt milzu lietas.

[youtube ftTaWwtbvgM nolink]

Par tematu “mūzika reklāmā” varētu runāt gari un plaši, tāpat arī konkrēti par “Apple” reklāmām un vispār par “ideālās” vienas dziesmas atrašanu mūsdienu mūzikas bezgalībā. Taču tā kā man jau tāpat ir tendence bieži novirzīties no tēmas, šoreiz – tikai par lietu.

“Chairlift” ir viena no tām izcili mazpazīstamajām grupām, kādu pasaulē ir tūkstošiem un par kādām tradicionāli zina tikai a) tie, kas tajā paši spēlē vai b) viņu tuvinieki. Konkrēti “Chairlift” ir no Bruklinas Ņujorkā, spēlē kaut ko starp elektropopu, “indie pop”, “electronica” un moš arī “new wave”. Pēdējo pieminu kaut vai tāpēc, ka klausoties grupas oficiāli otro, taču ne-pašrocīgi izdoto pirmo plati ‘Does You Inspire You?’, prātā ik pa brīdim šaujas “Tangerine Dream” vārds. Un šoreiz – labā nozīmē.

Šī būtu īstā vieta, kad pašaubīties, vai bez Stīva Džobsa palīdzības un dzirdīgās auss vispār kāds uzzinātu par “Chairlift”. Tā strikti pateikt nav iespējams. No vienas puses ‘Does You Inspire You?’ spēcīgākā dziesma ir un paliek iPod reklāmā izmantotā ‘Bruises’, taču par “one hit wonder” es šo kolektīvu absolūti nenosauktu, gluži otrādi – pārējais diska materiāls ir krietni “dziļāks” par šo daiļo popdziesmu. Ja tā nebūtu, diez vai šāds apskats taptu, taču, par laimi, albums ir viengabalains (taču ne gluži vienveidīgs), klausītāju palēnām ievelkošs, konceptuāls, tumsnējs, intraverts – īsi sakot, tāds, kurā vai nu iemīlēties, vai arī par to strauji aizmirst.

No otras puses – nu laikam jau nav tas nekāds kritērijs, ka viens melomāns (labi, pasaules mērogā – varbūt kāds tūkstotis), balstoties uz skaistu, reklāmā dzirdētu melodiju, sāk “rakt dziļāk”. Citādākā vīzē, visticamāk, šis albums būtu “šaurās aprindās plaši pazīstams”, varbūt to ar lepnumu savā atmiņu kladē vai blogā piesauktu kāds “emo” – jo šī ievirze platē ir jūtama un šādās, mērenās devās – pat pievilcīga. Gluži tai grozā, kur lielveikalos var atrast 99 santīmus maksājošus filmu dvd, es šo plati neliktu, taču tā būtu lielākā iespēja par to uzzināt gadījumā, ja “nekas no notikušā nebūtu noticis”.

Un tomēr. Sākot ar dziesmu ‘Garbage’, kurā apdziedāta vairs nemaz ne tik utopiskā ideja par to, ka mūsu atkritumi pārdzīvos mūs pašus, līdz pat “ambient” noskaņās veidotajai “romantisko skumju” esencei ‘Ceiling Wax’, “Chairlift” rada par sevi visnotaļ pārliecinošu iespaidu. Jā, šai mūzikā ir jāieklausās, jā – plates otrā pusē ir vairāki “liekie” gabali, taču ja tev (gluži kā šo rindu autoram) būs attiecīgs – tumsnēji vientuļnieciski paskumjš – garastāvoklis, tad nemaz nemanīsi, kā būsi kļuvis par šās mūzikas fanu.

Noklausies:

‘Planet Health’
[audio:Chairlift_PlanetHealth.mp3]

‘Earwig Town’
[audio:Chairlift_EarwigTown.mp3]

‘Bruises’
[audio:Chairlift_Bruises.mp3]