Nemeklēšu attaisnojumus – ja gribētu, laikam jau te nekas nebūtu apstājies. Prioritātes, prioritātes… Anyway, Twitter laikmets arī mani ir izmainījis tiktāl, ka rodas sajūta “bloga raksts, tas ir tik gari un sarežģīti…”. Vēl jo vairāk – gada tops bloga rakstā… Brr. Tad jau vieglāk nokliegties – mans gada labākais albums ir … Un te sākas problēma. Albums ir miris.

Gluži svaigs ieraksts mana labākā drauga N blogā lika atkārtoti par to pārliecināties, precīzāk – noformulēt skaļi. Jā, ir grupas, kuras arī 2009.gadā ir izdevušas Albumus, bet lielākoties tos augstu vērtē vairs tikai a) paši radītāji un b) tie retie dīvaiņi, kuri vēl izprot albuma burvību, jo no singlu skatu punkta tie parasti nav tik pievilcīgi ieraksti. Vēl vairāk – parasti tajos pat neatrast nevienu tādu dziesmu, ko varētu ielikt gada izlasē. Piemēram, P.Dž.Hārvijas, “The Decemberists” vai “Flaming Lips” šīgada plates.

Ar nodomu velku deķi uz “gada izlases” pusi. Ne tikai tāpēc, ka tā arī neesmu drošs, vai mans 2009.gada mīļākais albums ir “Beirut” dubult-EP vai tomēr “Passion Pit” hitu lipīgums (par ko, šķiet, pat pārāk bieži vari pārliecināties arī zemāk atrodamajā sarakstā) ir darījis savu… Lai vai kā, albumu topam šogad neredzu jēgu (lai arī ļoti patīk tas, ko sastrādājis Grēviņš. Un strups būšu arī tāpēc, ka šī tomēr nav “ground-breaking” atgriešanās pie regulāras recenziju rakstīšanas, un arī šoreiz es neaplaimošu tevi ar garu pārstāstu, kā es šovasar katru nedēļu 5 no rīta braucu no tāliem laukiem uz Rīgu un pa ceļam ik reizi klausījos lielisko “Fever Ray” (viņa arī “The Knife” soliste) debijas albumu vai kā lietainā pavasara rītā pie Andrejostas tramvaja pieturā satikos ar Sergeju no “Tribes Of The City”, lai iegūtu, šķiet, intīmāko šā kolektīva ierakstu, kura atsevišķus skaņdarbus noteikti vēlēšos atcerēties arī pēc pāris gadiem. Vismaz.

Tieši tāpēc jau kopš 2003.gada – sākumā neapzināti, bet vēlāk ar pieaugošu sajūsmu – veidoju savas gada izlases. Šobrīd tas notiek tā – 1.janvārī iTunes tiek izveidota pleiliste, kurā visu gadu tiek mests iekšā viss, kas iekrīt sirdī. Gada beigās tiek atsijāti graudi no pelavām, un trīs gadus vēlāk ir milzīgs prieks paklausīties, ar ko man personīgi mūzikā saistījies konkrētais gads.

Vismaz viens labs gada albums izlasei pēdējā brīdī ir paskrējis garām – iespējams, nepamatoti. Dažas dziesmas šā gada izlasē iekļuvušas tikai tāpēc, ka aiz tām stāv lielisks albums (P.Dž. Hārvijas un “Decemberists” gadījums). Citiem vārdiem sakot, dziesma varbūt arī nav tik ģeniāla, bet, piemēram, kaut kam saistītam ar “Here We Go Magic”, “Noisettes”, Patriku Volfu vai kaut vai tiem pašiem “Instrumentiem” manā 2009.gada retrospekcijā vajadzēja būt. Nākamības vārdā, tā teikt.

Skanot fanfarām no Mew ‘Sometimes Life Isn’t Easy’, te nu tas ir – 2009.gada 51-nieks. Don’t even ask…

* “Every passing minute is another chance to turn it all around.”