Vieni noteikti Brendana Flauersa vadītā Lasvegasas kolektīva jaunā, trešā albuma skanējumu sauks par “likumsakarīgu turpinājumu” tam, kas iesākās ar “Duran Duran” un “Depeche Mode” kultūrcitātiem. Citi īsi noskaldīs, ka “no post punk revival te vairs nav ne smakas”. Un abiem būs sava daļa taisnības.
‘Day And Age’ ir popmūzikas albums. Nevis indīroka, alternatīvā roka vai vēl kāda tur žanra produkts. Tā ir saldum salda popmūzika BET ne “Delays” vai “Keane” salduma pakāpē, lai arī līdz pēdējiem “The Killers” vairs nav tik tāli kā pirms gadiem diviem, trim. Kā nu ne, ja jaunās plates producents Stjuarts Praiss ir sadarbojies arī ar tiem pašiem “Keane”. Roka piešauta, tā teikt.
The Killers – ‘Human’ (Live)
[youtube U58HAK0KUGg nolink]
Tie, kurus “The Killers” profesionālā darbība neskar tik personīgi, lai nu gaudotu pret mēnesi par “The Killers” pārmērīgo “pop-kulturizēšanos”, atzīs acīm redzamo – ‘Day And Age’ ir sasodīti patīkami tā, vienkārši paklausīties! Un pofig, ka ‘Joy Ride’ piedziedājumā dzirdamais mākslīgais saksofona solo ir, emm, smieklīgs un ‘This Is Your Life’ ievada daudzbalsīgais vīru dziedājums ir “so 80s”! Rezultātā tapusī mūsdienu parafrāze par tiem 80./90.gadu popmūzikas elementiem, kurus vēl ir iespējams paciest, ir harmoniska un vismaz smaidu sejā raisoša. Nu, varbūt no salkanajām “steel drum” iespēlēm puiši gan varēja atteikties…
Plates kopainu mazliet sagandē vispārzināma patiesība un “fona mūzikas albumu” Ahilleja papēdis – tos neviens nekad nav noklausījies no A-Z. ‘Day And Age’ nav gluži šis gadījums, taču plates otrā puse nespēj mēroties spēkiem ar albuma sākumā atrodamajiem “superhitiem”. Tiesa, sakot “superhits”, man laikam šobrīd prātā kā pirmā šaujas Diskonakts atmosfēra un radio “Skonto” rotācija, nevis fanu pūļi Haidparkā, “Live8” koncertā, skandējot rindas “I’ve got soul but I’m not a soldier” (skat.video). Bet tāda nu ir cena par āķīgu, pārdomātu poproku no grupas, kura ir spējīga uz šo to grandiozāku un personiskāk uzrunājošu.
[youtube Zjsi4NUGKu4 nolink]
Noklausies:
‘Losing Touch’
[audio:TheKillers_LosingTouch.mp3]
‘This Is Your Life’
[audio:TheKillers_ThisIsYourLife.mp3]
‘A Dustland Fairytale’
[audio:TheKillers_ADustlandFairytale.mp3]
Pilnīg piekrītu par plates sākuma kvalitatīvo pārākumu pār albuma otro daļu.
Esmu tajā kategorijā, kuram ir svarīgi, vai muzikālais materiāls “pavelk”, nevis tiem, kam svarīgi saklausīt “post punk revival” smalko niansētību, žanra tīrību vai kādu citu abstraktu kategoriju.
Man “pavelk” uz 3,5-4/5.
nu, tu zini – ja puse albuma tevi kaut kur “pavelk”, bet puse – atkal nobīda atpakaļ, tad rezultāts ar nav pats spožākais. Savukārt par žanriem vispār cits stāsts – tagad jau katrs, kam nav slinkuma, izdomā, ka viņa rokenrols ir kaut kāda jauna žanra ar nosaukumu “wtfisthat” tīrradnis un pionieris. :)
Verdikts – nu nav līdz galam. Ak, jā – un joprojām viņi nespēj sadzīvot ar sev n reizes piedēvēto šobrīd pasaules lielākās grupas titulu.
Jā, šo albūmu pirmajā reizē klausoties tiku līdz kādai 3 dziesmai, un nodomāju, nē, galīgi nepatīk, uzslēdzu ko citu…
Šodien palasījos jūsu uzslavas, domāju, ka jānoklausās līdz galam būtu, varbūt todien ne tāds garīgais bijis, bet atkal tālāk par 4o dziesmu diemžēl netiku.
Mans personīgais viedoklis – Killeru solista balss ir īpatnēja, ja iepriekšējās dziesmas (īpaši, Jenny Was A Friend Of Mine, When You Were Young), to balsi padarīja par ļoti baudāmu un interesantu, tad jaunajās dziesmās viņa izklausās atbaidoša.
nekad neklausos albūmus no A līdz Ķ vai no Ķ līdz Z. Mans uzskats ir tāds, ka jāklausās albūms no A-Z, jo mūziķis/grupa to tā gribēja, un tā ir ‘kompozīcija”, kompozīcija kā gleznā, kur viss ir kopā jāskata, ne pa fragmentam. Tamdēļ man ir savi ‘ārtisti’ kuru albūmus es klausos no A-Z, un pat diskogrāfijas līmenī no sākuma līdz beigām. Iespējams tapēc man ir mazliet šaurs skatu leņķis mūzikā. Es klausos Šulcu visu, es klausos Flydos visus, es klausos NIN visus. Tad arī es saprotu, kas ir man domāts un kas ne. Kāda jēga klausīties 1 – 2 dziesmas no kādas blices kas nepatīk kopumā? Drošvien daudz esmu zaudējis ar šādu attieksmi.
Bet ja padomā, tad nu jau reizēm varbūt arī ne visu diskogrāfiju pārzinu no kādiem citiem bendiem (Gabriels laikam būtu labs piemērs, vispār aklāsme – Pīters ir jāiepazīst!!! lūk, kas ar steigu jādara)
pilniigi piekriitu par albumiem. alas, rokoperu laiks ir cauri, taa vietaa visa cilveeka dziive ir viens liels singlu tops. tieshi taapeec tad, kad tavaas rokaas nonaak Albums ar lielo A, kuru ir bauda klausiities no A – Z, tad… tad tie ir mazi sveetki. :)
Un Geibriels, btw, ir viens no shaadiem muuzikjiem. Gat – veelu veiksmes iepaziishanaa! Ir absoluuti taa veerts – mainiis tavu dziivi mazliet. :)
ja neesi veel lasiijis, te ir manas pieziimes par Geibriela konci Daanijaa: http://andrejs.veitners.com/2007/08/14/koncerta-apskats-peter-gabriel/