Kā rīkoties situācijā, kad līdz tavām ausīm beidzot aizskanējis jau septembrī izdots skotu postrokeru albums, kurā, ar vēsu prātu raugoties, ir tikai viena ļoti laba un dažas ok dziesmas, taču, par spīti tam, tieši ŠIM ierakstam ieskanoties tavās tumbās, galvā kaut kas noklikšķ… Un top sentences par vienas labas dziesmas nozīmi mūzikā, vispārīgas apceres par grupām, kuras iespējams vērtēt tikai tad, ja esi vismaz reizi dzīvē tās ielaidis savā sirdī un perfekti pārzini to pagātni. Vai gadījumā šāda “agregātstāvokļa” pēkšņa iegūšana vien jau neliecina par starp notīm acīm redzamu fonā skanošās mūzikas radošuma pakāpi? Vai arī tas kārtējo reizi ir stāsts par postroka žanra valdzinošo spēku?

Ir fakti. Glāsgovas postroka ansamblim šis ir sestais studijas ieraksts. Sestais. Un mēs runājam par grupu, kuras nosaukums ir teju vai sinonīms postrokam kā žanram, kādu tu un es to saprotam mūsdienās. Tu mani saprati – ap ceturto albumu “Mogwai” radās loģiskas problēmas, kas saistītas ar atkārtošanos – jo man ir viens draugs, kurš pazīst vienu citu draugu, kuram kaimiņš esot reiz teicis, ka postroks patiesībā ir visai šaurs žanrs. Likumsakarīgi, arī jaunākajā puišu ierakstā sāk pavīdēt šādi tādi “neuzkrītoši” eksperimenti – šādas tādas sintezatoru iespēles, kas reizēm nostrādā, taču reizēm arī sačakarē puišiem tik raksturīgo dūdojošo, “saitējošo” ģitāru burdonu. Tātad rezultāts – kaut kur, pa vidu. Te noslēdzas racionālā šā albuma klausīšanās un recenzēšanas daļa.

Un ir monētas otra puse. Te ietilpst, piemēram, manis paša pirms diviem gadiem rakstīta, visnotaļ slavinoša recenzija “Mogwai” iepriekšējai platei ‘Mr.Beast’. Nē, patiesībā stāsts ir vēl triviālāks – rakstot šīs pārdomas, uzgāju izģērbjoši tiešu “Pitchforkmedia” recenziju par šo jauno plati, kurā ne tikai jaunais, bet arī iepriekšējais “Mogwai” albums tiek nosaukts par kaku ar lielo “K”, turklāt uzbraukts pašiem “Mogwai” – ja viņi domā vēl kādreiz izdot tik tukšus un sačakarētus ierakstus, viņi riskē zaudēt tos fanus, kuri ir bijuši kopā ar grupu kopš tā vispār eksistē un ir stāvējuši tai klāt visās grūtībās.

Nē, stāsts nav par to, ka es, pirms diviem gadiem rakstīju recenziju par grupu “Mogwai”, kuru es praktiski nepazinu. Stāsts nav arī par to, ka mani patiešām uzrunāja albums, kuru acīm redzams grupas fans (tas, kurš “Pitchforkmedia” kritiķis) nosauc par kaku un ir gatavs nogalināt katru, kam šis ieraksts varētu patikt (mans pārspīlējums). Izklausīsies smieklīgi, bet pavisam godīgi – stāsts nav arī par to, ka es klausītu citu mūzikas kritiķu viedoklim.

Stāsts IR par to:

* ka ‘Hawk Is Howling’ nevajag klausīties piektdienas pievakarē, lai nesačakarētu sev garīgo – jo šis ieraksts “dod pa galvu” ne sliktāk kā “Monastirskaja Izba” pamatskolas diskotēkā;
* ka ‘Hawk Is Howling’ ir tāds ieraksts, kura raksturojumā nevar lietot vārdus “skumjš” vai “depresīvs”, jo tie ir daudz par vieglu, lai raksturotu to drāmu un smeldzi, kas te mīt;
* ka ‘Hawk Is Howling’, tautas valodā izsakoties, sagruza līdz tādai pakāpei, kad tu sāc uzdot sev jautājumus: varbūt tieši tādam ir jābūt labam postroka ierakstam?

Tādas, lūk, pārdomas. Un tas viss – nieka desmit postroka skaņdarbu dēļ. Laikam jau “spēcīgi” ir tas vārds, pēc kura taustās pirksti uz klaviatūras, taču kuru prāts vēl baidās izteikt.

Noklausies:

‘I’m Jim Morrison, I’m Dead’
[audio:Mogwai_ImJimMorrisonImDead.mp3]

‘Local Authority’ (šī bija domāta tā viena labā dziesma, ja kas)
[audio:Mogwai_LocalAuthority.mp3]

‘Scotland’s Shame’
[audio:Mogwai_ScotlandsShame.mp3]