Gluži kā gados vecākiem cilvēkiem reizēm ir pagrūti “iebraukt” visā šai strauji uz priekšu ritošajā informācijas tehnoloģiju laikmetā, tāpat arī ir daži mūziķi, kuriem pārslēgšanās no konceptalbumiem un rokoperām uz singlu vai pat mobilo telefonu melodiju ēru sagādā jūtamas galvassāpes.
Roberta Smita vārds rokmūzikas almanahos ar zelta burtiem ierakstīts lielākoties tieši pateicoties viņa radītās mūzikas aurai, tās viengabalainumam. “The Cure” tādēļ ir grupa, kuras albumi (nevis atsevišķas dziesmas) definē cilvēku dzīves posmus, tiek lietoti kā apzīmētāji noteiktām emocijām, attiecīgam dvēseles stāvoklim. Pietika (un joprojām pietiek) atzīties, kurš ir tavs iecienītākais “The Cure” albums, lai automātiski radītu psiholoģisku tavas personības portretu.
Kamēr tekstuāli jaunākais, kopskaitā 13. “The Cure” studijas albums ir ieturēts vienotā un grupai jau tradicionālā modelī – apcerot sarežģītas un īpaši smeldzīgas cilvēku savstarpējās attiecības, tad muzikāli ‘4:13 Dream’ ir ieviesusies kļūda. Jo nedrīkst jaukt savstarpēji konfliktējošas lietas. Un ūbermelanholisks, sešas minūtes ilgs albuma ievads par lidināšanos zem 13 miljardus gadu eksistējušām zvaigznēm, ko patiešām jāsauc par labāko albuma pirmo dziesmu teju vai visā “The Cure” pastāvēšanas vēsturē, nevar turpināties ar ‘Friday I’m In Love’ otro uzlējumu. Tautas valodā ir iegājies termins “disbelīfs”, un ‘4:13 Dream’ ir spilgts piemērs tam, kā klausītājs, kurš “The Cure” pazīst kā minimums pietiekoši labi, lai to neklausītos pirmdienas rītā (vai vismaz būtu tik gudrs un par depresiju atlikušās nedēļas ilgumā nevainotu nevienu citu kā vien pats sevi), pēkšņi neatrod šai stāstā savu vietu. Konkrētāk – ja “The Cure”, tad vai nu izcili intīmi un intraverti VAI ekspresīvi, enerģiski un ar uzlīmi “including the brand new radio single ….” uz cd vāciņa.
Gadījumā, ja klausītāja prasības pret grupu nav tik augstas vai arī personisku iemeslu dēļ augstāk “The Cure” mūzikā vērtēta tiek tieši spēja radīt “kvalitatīvu rokmūziku” (sic!), par sevi liek manīt sauja melodisku, trāpīgu un teorētiski izdevušos dziesmu – ‘Reasons Why’, ‘Real Snow White’, varbūt arī ‘This. Here and Now. With You’. Taču tam visam ir mazs sakars ar “The Cure”. Izklausīsies brutāli, bet lai radītu tik virspusēju mūziku, nav nepieciešams būt labiem. Un tā ir vienošanās, kuru saprātīgi domājošs klausītājs par “The Cure” nebūs gatavs noslēgt.
Noklausies:
‘Underneath The Stars’
[audio:TheCure_UnderneathTheStars.mp3]
‘Hungry Ghost’
[audio:TheCure_HungryGhost.mp3]
‘Sleep When I’m Dead’
[audio:TheCure_SleepWhenImDead.mp3]
Varu pievienoties autoram, ka tas albums, lai gan labāks par iepriekšējo, ļoti reti tomēr būs mana atskaņotāja play listē. Skaidrs, ka tādām grupām kā the Cure, U2, REM, DM ir ļoti svarīgi izdot jaunus albumus, lai pasvītrotu savu vitalitāti. Jo citādi viņi ar saviem “best of” koncertiem agri vai vēlu deģenerētos līdz nazareth vai scorpions “ogres estrādes” līmenim.
Mēs fani gaidam jaunos albumus tikai tapēc, ka zinam, sekos tūre, kuras koncertos gaidam vecās labās dziesmas, vienalga vai tas būtu the Cure vai u2. Tieši šī iemesla dēļ, šorīt savā auto klausijos vecā labā “Faith” demo gabalus…
Atzīmēšos ar to, ka esmu Disintegration grupā. Zīmējiet manu portretu :P
Lai gan man patiešām patika iepriekšējie divi albumi (turklāt “The Cure” pat vairāk kā “Bloodflowers”), “4:13 Dream” liecina par absolūtu māksliniecisko iztukšotību sajūtu. Jā, albuma ievads ir pārsteidzoši skaists, bet tam sekojošās kopīpeistotas dziesmas ne vien nogalē labo iespaidu, bet vēl samīda to ar kājām tiktāl, ka pat izsalkušākais kanibāls neņemtos to ēst.
Ok, tas ir nedaudz pārspīlēti. Tās vienkārši ir sasodīti garlaicīgas. Un tomēr.