Laikam esmu atkarīgs no melodijas. Nevis tās, kas skaņuplašu fabrika, bet gan tās, kas dziesmas harmoniska virzība. Jo citādāk es nevaru izskaidrot, kāpēc acīm redzami oriģinālo, grandiozo, SKAĻO un brutālo “Battles” debijas plati esmu gatavs teju vai aprakt lai neožās, bet anonīmā britu elektroniķa “Burial” otro – nenoliedzami skaisto, taču pa-vienmuļo, vairāk fona mūzikai atbilstošo albumu ‘Untrue’ – vēlos vērtēt augstāk.

Kā jau nojaušams pēc ievadvārdiem un pēdējo dienu prakses šeit pievērst uzmanību dažiem 2007.gada visvairāk uzslavētajiem albumiem, kuri līdz šim gājuši manām ausīm secen, ‘Untrue’ ir vēl viens ar “next big thing” titulu apštempelētais 2007.gada ieraksts. Atkal jau (tas jau sāk palikt pārāk uzkrītoši) albums tiek pozicionēts kā (salīdzinoši) jauna žanra barvedis. Šoreiz tas ir “dubstep” – savienojums, kas rodas sajaucot “dub” un “2step”. Gluži kā “Burial” debija, arī viņa otrais albums ir izsaucis neviltotu sajūsmu kritikas pasaulē un PATS “Pitchforkmedia” ir šo albumu nosaucis par 2007.gada labāko. Nav slikti priekš mūziķa, kurš kādā no retajām intervijām (protams, neatklājot savu identitāti) pastāstījis, ka tikai pieci cilvēki zinot, ka viņš vispār rada mūziku.

Ja reiz par mūziku – atbilstoši “dubstep” skaidrojumam, tā ir paskumja, taču izteikti ritmiska deju mūzika. Kaut kas no IDM, kaut kas no ambient, jā – arī kaut kas pat no tīra “bum bum tuc tuc”. Un vienlaikus arī nekas no visa minētā. Konkrēti ‘Untrue’ uzrunā, protams, ar noskaņu – ir gluži vienalga, vai to saukt par “dubstep” vai “clubstep”, taču gaisīgās albuma melodijas, kas apcakinātas ar visvisādiem skrapstoša vinila trokšņiem un loop-iem, uzrunā kaut vai “lieliskas guļamistabas mūzikas” kategorijā. Ja vien ir iespējams iztēloties ko tik pretdabisku, tad “Burial” ir mākslinieks, kuram, šķiet, patiesi ir izdevies radīt deju mūziku pokemoniem.

Protams, protams – es neesmu tiesīgs spriest par to, kas piestāv vai nepiestāv riktīgam pokemonam, ja ne reizi dzīvē neesmu krāsojis melnas asaras uz vaiga un ilgojies pēc savas istabas, kurā būtu tikai VIENS stūris, kurā MAN stāvēt… Taču bez jokiem – ‘Untrue’ savā 50 minūšu un 13 dziesmu ilgā skanējuma labākajos brīžos prātā atsauc pat vecos, labos “Boards of Canada”, un vismaz šo rindu autoram šāda līdzība ir sinonīms “citādākai” elektroniskai mūzikai. Taču sliktākajās epizodēs ‘Untrue’ izklausās pēc gudras “lounge” mūzikas “2step” ritmos, kas izmisīgi savu klausītāju cenšas par kaut ko pārliecināt. Atkal jau jāpiesauc ģēnijs Markess – patiesi laikos, kad daudzām lietām vēl nebija vārda un uz tām varēja tikai norādīt ar pirkstu, daudz kas bija vienkāršāk. Katrā gadījumā es labprātāk uz ‘Untrue’ norādu ar pirkstu (vēl labāk – ar šo pašu pirkstu nospiežu “repeat all” pogu savā disku spēlmanī, ne mirkli nesatraucoties par to, ka kaut kas kaut kam varētu apnikt vai zaudēt savu vērtību), nekā filosofēju par to, “kādā, ak gan kādā virzienā mūzika varētu attīstīties pēc šāda – jaunu žanru definējoša ieraksta?”. Jo patiesība, lai cik skaudra, ir un paliek – “there IS no spoon”…

Noklausies:

‘Archangel’
[audio:Burial_Archangel.mp3]

‘Endorphin’
[audio:Burial_Endorphin.mp3]

‘Raver’
[audio:Burial_Raver.mp3]