– “Sveiks, Andrej!” – telefona klausulē pēc manierīgā balsī runājoša sekretāra un frāzes “i`ll connect you!” ieskanas austrāliešu mūziķes, grupas “Dead Can Dance” solistes Līzas Džerardas vokāls. “No kurienes tu zvani?”
– “Umm, ēēē, no Latvijas – šobrīd visnotaļ aukstas vietas,” stostoties atbildu, paspējot piemetināt, ka jūtos patiesi pagodināts par šo sarunu, nemaz nenojaušot, cik patiesa šī frāze pēc dažām minūtēm izrādīsies.
– “Andrej, tev noteikti patīk uz sniega dēļa laisties no kalna vai ieskrieties un no rampas lēkt līdz pat debesīm…”

Ne bez pārsteiguma balsī kaunpilni atzīstos, ka laikam tomēr īsti ne, klausuli ar plecu piespiežot vaigam, strauji saņurcot sagatavoto, māksliniecei uzdodamo jautājumu sarakstu un iesviežot to atkritumu grozā telpas stūrī. Šajā mirklī Līza Džerarda vaicā man, vai esmu redzējis “to filmu…”… Diemžēl nosaukums paliek iestrēdzis telefona vados, un saprotu vien to, ka filmas galvenais varonis ir kāds sniega “dēļotājs”, kurš slavens ar saviem pārgalvīgajiem, neiedomājami augstajiem lēcieniem. Atkal nosaku, ka laikam sniegs nav īsti “mana maizes šķēle”.

– “O, labi! Tad varam parunāt par sinhrono peldēšanu!”, Līza vēl vairāk šokē mani šajā klausules galā. “Vai tu vispār spēji iedomāties, ka ASV ir tik daudz sinhrono peldētāju? Un, šķiet, visi viņi olimpiskajās spēlēs ieguva medaļas…”
– “Ir daudz lietu, kuras mēs šai pasaulē nepazīstam un par tām pat nenojaušam,” nosmejos.
– “Andrej, par ko mēs varētu vēl parunāt?” – Līza taujā ar pārliecību, ka manā rīcībā ir atbildes uz jebkuru zemes dzīves jautājumu.
– “Varbūt sākam no pašiem pamatiem?” dziļdomīgi piedāvāju.
– “Lieliski. Tātad, mūzika…” Līza ievelk elpu, un gara acīm spēju iztēloties viņu atgāžamies dziļāk krēslā, pametam aci uz kaut ko, kas kādā Itālijas nostūrī šobrīd varētu notikt aiz loga, un notraušot pūciņu, kas pielipusi pie viņas apģērba. Es atvērtu muti tikai sēdēju un klausījos.

– “Mūzika ir dvēseles pamatu pamats. Fundaments. Tā ir mums neviena nemācīta valoda, taču ar frekvenču palīdzību mēs nemitīgi sazinamies šai valodā. Tā ir saruna ar dabu, pagātni, tagadni.

– “Taču zini, kas mani satrauc vēl vairāk?” – retoriski vaicāja Līza. “Tas, ka mirst bites. Un tas nav joks.”

Iestājas ilgāka pauze.

– “Mūzika ir gan mūsu sapņu veicinātāja, gan arī to sargātāja. Vai tu, Andrej, nekad neesi aizdomājies par to, kāpēc vardes kurkst – teiksim gan labāk – dzied – tad, kad mēs guļam? Viņas ir sargi. Vardes sargā tos klusos mirkļus, kad mēs, cilvēki esam vistrauslākie un ievainojamākie.”
– “Kad mēs esam nomodā,” Līza turpina, “tiek svinēta dzīve. Tieši šajā posmā mūzika pilda savu lomu – tā ir vienīgā iespēja nesajukt prātā. Vienīgā vide, kurā dzīvojot, cilvēks ir spējīgs pieņemt arī nesavtīgus un ne-egoistiskus lēmumus.”
– “Cilvēks reiz par savām mājām sauca mežu.Un arī šobrīd mēs mežā varam līdzāspastāvēt ar pārējiem meža iemītniekiem. Taču nedomā par mežu tikai kā par koku puduri, domā plašāk… Mums ir jāmāk atrast pareizā frekvence, kā ar mežu runāt. Zinātniekiem ir jāstrādā, lai pieveiktu malāriju; es nepārprotami atbalstu skolu celtniecību Āfrikā un izglītošanos, taču tam nav jēgas, ja cilvēks ir pārāk slims, lai vispār izdzīvotu, kur nu vēl kaut ko saprastu…”
– “Un kā ir ar mūziķa uzdevumiem – pie kā ir jāstrādā viņam?”, jautāju.
– “Tieši šī ir tā vieta, kur sākas mūziķa uzdevumi,” manu domu turpina Līza. “kur viens no galvenajiem ir atrast gan frekvenci, gan arī izmantot pareizo vārdu krājumu, lai uzrunātu tevi tieši dvēselē. Tieši tāpēc es personīgi izmantoju tik dažādus vārdu krājumus, pat dažādas valodas. Tās nepieciešamas, lai es spētu atbildēt apkārtnei, videi, mašīnām, putniem.

„Viņš runāja ar zvēriem, putniem un zivīm…” prātā man ieskanas Konrāda Lorenca grāmatas nosaukums, bet to noklusēju. Tā vietā izmetu citu jautājumu:
– „Bet vai Jums nešķiet, ka šajā dažādo valodu jūklī cilvēkam rodas aizvien lielāka iespēja pārprast Jūsu teikto?”
– „Nav iespējams pārprast to, kas nav absolūts,” viedā frāzē savu domu ietērpj Līza Džerarda. „Un tā kā gandrīz nekas nav absolūts, tad neko arī tā īsti pārprast nav iespējams. Zupa, piemēram – nav absolūta. Tā ir neskaitāmu sastāvdaļu, izjūtu, garšu kopums. Šķiet, viena no retajām absolūtajām vērtībām ir mīlestība. Tai var mainīties formas un izteiksmes veidi, taču tā pašos pamatos ir absolūta. Arī pacietība ir absolūta. Skaņas vērtība ir pacietībā un mīlestībā rodama.”
– „Tu ieej mežā, kur dzied putni. Apkārt viegla migla, dūmaka. Aizmirsti par visu, meditē. Tas ir process. Aborigēni uzskata, ka dūmi aiznes sēras. Ja uz to paveras no zinātnes viedokļa, tad dūmi sevī ietver visdažādākos, vissīkākos elementus – baktērijas un tamlīdzīgas būtnes. Cilvēkam jau arīdzan ir katram savs šāda veida „dūmu mākonis”, kas viņu aptver un kurā ietilpst gan mūsu katru individuālā smarža; tāpat ar to ir arī izskaidrojams, kāpēc, piemēram, suns spēj sajust cilvēka skumjas vai bailes. Ar mūziku ir ļoti, ļoti līdzīgi, jo…”

Tā arī nepabeigusi iesākto domu, Līza Džerarda, it kā atmodusies no pēdējo dažu minūšu filozofiskajām pārdomām un mūsu savdabīgās, attālinātās diskusijas, kas divu savstarpēji nepazīstamu, gluži atšķirīgu kultūru un sociālo slāņu pārstāvju vidū, no kuriem turklāt viens ir divreiz vecāks par otru, varētu norisināties tikai vienā gadījumā no tūkstoša, atvainojas un saka, ka saruna mums šobrīd diemžēl ir jābeidz.

– „Tiekamies koncertā 18.novembrī, Andrej!” viņa vēl paspēj nodūdot, un telefona klausulē ielaužas nervozu, sinhronu pīkstienu virkne.