Kā zināms, lai izteiktu skumjas mūzikā, nav obligāti pašam skumji par tām dziedāt. „Kjūristi” un „Keivisti” aptuveni sapratīs, par ko es runāju, tāpat arī šī žanra, šķiet, oriģinālākās dziesminieces Pollijas Džīnas Hārvijas cienītāji, jo arī viņa līdz šim – sava jaunākā studijas albuma ‘White Chalk’ izdošanas brīdim, radīja spēka pilnu, tai pat laikā izcili depresīvu, aizmirsties aicinošu rokmūziku.

Kāpēc radīja? Kāpēc pagātnē? Tāpēc, ka savā jaunākajā, astotajā studijas platē P.Dž.Hārvija ir pievērsusies krietni mierīgākiem toņiem – plates lielāko daļu sastāda izjustas, varētu pat teikt saspringtas klavieru balādes, kurās joprojām ir jūtams Hārvijas oriģinālais „piesitiens”, kas garantē albuma dziesmām mūzikā tik vērtīgo „pieaugošo” dabu, kad ar katru jaunu plates klausīšanās reizi tā atklāj iepriekš nedzirdētas epizodes.

Līdz ar to, kā noprotams, kārtējo reizi ir jāpieskaras jautājumam par gaumi, jo tieši tā izšķirs katra ‘White Chalk’ klausītāja viedokli par to, kam ir derīgs šīs plates saturs. Bez liekiem vārdiem to uzskatāmi var raksturot, noklausoties „veco” P.Dž.Hārviju no viņas iepriekšējās plates, 2004.gada ‘Uh Huh Her’ singla ‘Shame’:

[youtube kKLPMZ-PSBQ nolink]

Šai harizmai, pašpārliecinātībai un taustāmajam termina „romantiskās skumjas” skaidrojumam pretim tiek likta dziesma ‘Grow Grow Grow’ no jaunās plates:

[youtube ZON2rv5XKzo nolink]

Kā tur bija par to māti, meitu un kleitu? Lai arī kurš nebūtu katra individuālais favorīts, jāatzīst, ka ‘White Chalk’ ir albums, pie kura ir jāpierod. Jā, protams, ir skaisti zināt, ka speciāli šim albumam „par godu”, Pollija „no nulles” ir iemācījusies spēlēt klavieres. Tāpat ir „interesanti” dzirdēt P.Dž.Hārviju dziedam kādas divas oktāvas augstāk nekā ierasts iepriekš. Un tomēr – P.Dž.Hārvijas jaunais ampluā paģēr rūpīgāku iedziļināšanos – albumā nav tādu dziesmu, kuru pirmās notis automātiski liktu mest visu pie malas, aizvērt acis un pazust mūzikas pasaulē. Iepriekš gan P.Dž.Hārvijas karjerā tādu nav trūcis, un mākslinieces dzīvie koncerti ir prātā ilgi paliekoša pieredze, ne „šova”, bet gan intensīvo emociju dēļ.

Varbūt tieši tādēļ ir mazliet žēl „norakstīt” ‘White Chalk’. Jo šai dāmai jau sen nekas nevienam nav jāpierāda, bet tā nu ir sanācis, ka viņa pati sevi šādā pozīcijā ir nostādījusi. Tieši tas tad arī ir ‘White Chalk’ lielākais izaicinājums – pierādīt, ka albums, kurā Hārvija tā īsti nejūtas savā ādā, nav garlaicīgākais viņas līdzšinējā daiļradē.

Noklausies:

‘Dear Darkness’
[audio:PJHarvey_DearDarkness.mp3]

‘Silence’
[audio:PJHarvey_Silence.mp3]

‘The Piano’
[audio:PJHarvey_ThePiano.mp3]