“They don’t even know what it is to be a fan. To truly love some silly little piece of music, or some band, so much that it hurts.”Man reiz mācīja, ka sākt jebkādu publikāciju ar citātu skaitās slikts stils. No vienas puses – un kas par to? No otras – šis citāts no režisora Kamerona Krova filmas ‘Almost Famous’ ir labākais iespējamais veids, kā likt saprast raksta noskaņu, šo rindu autora personisko viedokli un, līdz ar to, jebkādas objektivitātes trūkumu turpmākajās rindās.

===Ievads un cita blakus informācija, bez kuras, autoraprāt, šī publikācija nevarēja iztikt, taču kuru, laika trūkuma dēļ, drīkstat izlaist. Meklējiet rakstā līdzīgu pārtraukumu.===

Viss sākās kaut kad gada sākumā, kad pirmoreiz atklātībā parādījās info par multiinstrumentālista, grupas “Genesis” dibinātāja, ilggadēja solista un visādā citādā ziņā muzikālā ģēnija Pītera Geibriela koncerttūri. Lai arī šim vīram “skapītī” ir tik daudz fantastisku dziesmu, ka nupat jau vienkārši nav iespējams no tām visām atlasīt “ideālo” koncerta repertuāru (tāpēc Geibriela fani mūziķa mājaslapā var paši piedāvāt savas versijas par to, ko viņam vajadzētu nospēlēt kādā konkrētā koncertā), pus-pa-jokam mēdz teikt, ka Geibriels sniedz aptuveni vienu koncertu gadā.

Protams, būtu naivi no Geibriela šī gada tūres noslēguma koncerta “Dānijas skaistākajā festivālā”, kas ik gadu notiek Skanderborgas pilsētā tālos Dānijas rietumos, sagaidīt tādus “izlēcienus” kā ‘Growing Up’ tūres laikā (skat.video), taču pēc nokļūšanas ziņā mazliet parocīgāko Hamburgas koncertu “nopūdelēšanas” šī bija pēdējā iespēja šogad redzēt mūziķi vaigā. Vai, precīzāk – kā vēlāk izrādīsies – rokas stiepiena attālumā.

[youtube WZ2hY6Fetw0 nolink]

Dānija pasaules mūzikas kartē visvairāk pazīstama tieši kā prestižā un kvalitatīvā Roskildes mūzikas festivāla mājvieta, līdz ar to līdz šim nebija ienācis prātā, ka valstī, kurā šogad, piemēram, viesojās tādas grupas kā „The Who” un „Red Hot Chili Peppers”, patiesībā cieņā varētu būt tādi, atvainojiet, bet – mūzikas sūdi, kas sastādīja galveno Skanderborgas mūzikas festivāla saturu. Tas arī izskaidro, kāpēc raksts, kurš nosaukts par Pītera Geibriela koncerta apskatu, pagaidām piedāvā gūzmu nevajadzīgas informācijas – atvainojiet par jūsu dārgā laika tērēšanu, bet nevarēju noturēties.

Jā, šis fests, kas pats sevi nosaucis par Dānijas pašu skaistāko, patiesi notiek gleznainā mežā, taču brīdī, kad, klaiņojot pa šo šķietami romantisko vidi un acu priekšā jau uzburot ainas no Robina Huda vai „Rolfa Mūžamežos”, ar vienu ausi dzirdi Hedeveja ‘What Is Love?’, ar otru – Daktera Albana „zelta fondus”, prātā visai strauji dzimst atziņa – varbūt dāņiem ir ātrāki vilcieni, toties mūsu vidusmēra LR2 muzikālā gaume pamatīgi pārtrumpo viņu „bāleliņu” muzikālās izglītības līmeni. Vēlāk izdodas uzzināt, ka Skanderborgas festivālu ik gadu apmeklē aptuveni viens un tas pats klausītāju klāsts (vidējais vecums ap 35), kurš parasti pat nepapūlas uzzināt, kādas grupas konkrētajā festivālā uzstājas. Līdz ar to var visai trāpīgi salīdzināt Skanderborgas festivālu ar pašmāju „Baltic Beach Party”.

Protams, festivāla iepriekšējās dienās tika uzstājušies tādi gana pazīstami mākslinieki kā Šineida O`Konora, neiztrūkstošais „Snoop Dogg” un pat britu „Razorlight”, taču salīdzinājumu ar Liepājas pludmali jo īpaši veicināja dāņu „Infernal”, kuru nebaudāmajā, narcisma un pašpietiekamības piesātinātajā deju mūzikā nācās noskatīties, gaidot Pītera Geibriela parādīšanos. Lai jūs vieglāk saprastu, kādi spēki mani bija piespieduši šajā bezgaumībā nolūkoties, paskaidroju, ka šajā festivālā lielā skatuve patiesībā ir divas vienādas, blakus esošas skatuves – kamēr uz vienas spēlē viena grupa, uz otras gatavojas otra.

Šajā situācijā, kad lielāko daļu plača abu skatuvju priekšā bija piepildījuši apdzērušies dāņi, kas nozombētām sejas izteiksmēm vicināja rokas un klaigāja līdzi tehno versijai par krievu „Kaļinkas” tēmu (how SICK is that?!), tiem dažiem desmitiem Geibriela fanu, kas vēlējās savu elku skatīt pēc iespējas tuvāk, nācās praksē pārbaudīt savu pacietības mēru un patiesi nožēlot, ka Zviedrijas karalis Kārlis Gustavs 17.gadsimta vidū, tā teikt, nenodarīja to lietu līdz galam.

Atvainojiet, aizrāvos. Jebkurā gadījumā, Skanderborgas festivāls, lai arī cik pretrunīgs un nesakārtots tas nebūtu (festivāla teritorijā tirgo dzērienus stikla pudelēs…), tomēr cepuri nost tā rīkotājiem, kuriem mīklainā kārtā bija izdevies panākt, ka Pīters Geibriels savas šī gada „The Warm-up” tūres noslēguma koncertu sniedza tieši šeit.

Fakts, ka Pītera Geibriela koncerta aprakstā par pašu koncertu būs pateikts gaužām maz, ir skaidrojams ar to, ka ir neiespējami citam cilvēkam lasāmā valodā un pēc iespējas lakoniskāk izskaidrot, kādas emocijas rosās tavā galvā, kad tu pēc daudzu gadu cerēšanas, ilgošanās un sapņošanas pirmoreiz burtiski pāris metru attālumā ieraugi kādu sev individuāli ļoti svarīgu cilvēku. Tie, kas bija klāt, noteikti nebūs aizmirsuši šīs vasaras muzikālo piedzīvojumu Salacgrīvā un, piemēram, „James” vai „Badly Drawn Boy” koncertus, kuru laikā tu aizmirsti, kur atrodies un cik vecs esi – un tā, šķiet, jutās teju vai ikviens šo koncertu apmeklētājs. Taču ja palūgtu tiem – īstenajiem „James” vai Deimona Gofa („Badly Drawn Boy”) faniem pastāstīt savas izjūtas pēc koncerta, vairāk par milzīgām nopūtām un daudzpunktēm jūs no viņiem laukā nedabūtu. Atkal atgriežos pie rakstu ievadošā citāta – tikai mīlestība pret kaut ko rada šādas, fiziski sajūtamas sāpes un tām sekojošu neizskaidrojamu, eiforisku sajūtu, kuras varā (spriežot pēc šā raksta apjomiem) joprojām esmu arī es. Un tomēr es mēģināšu.

===Šeit sākas tas, ko varētu nosaukt par Pītera Geibriela koncerta recenziju===

Ir klāt tas mirklis, kad visos koncertos visi „īstie” fani kliedz bez sajēgas. Arī es. Man blakus stāv kāds kungs, ap gadiem 45-50. Viņam pār vaigu rit asara. Mirkli vēlāk nemanot tas notiks arī ar mani, taču šobrīd vienkārši nespēju noticēt, ka burtiski rokas stiepiena attālumā man atrodas sirmbārdainais vīrs – kā allaž, elegantā melnā vestē un biksēs, kā tāds muižkungs.

Līdz ar koncertu ievadošā, enerģētiskā ‘Rhythm of the Heat’ ievadakordiem kļūst skaidrs, ka šoreiz runa būs par ļoti intravertu, personisku Pīteru Geibrielu – tādu, kurš varētu atļauties festivālā spēlēt tikai un vienīgi hitus, bet nespēlē. Jo var atļauties. Jo reti un piemirsti mākslas darbi allaž ir mazliet vērtīgāki par pašiem pazīstamākajiem.

Mirklī, kad visi klātesošie vienojas kopīgiem izkliedzieniem “Stand back!” hita ‘Steam’ laikā, pēkšņi pazūd skatuves gaismas, izdziest ģitāru akordi un pat bundzinieks Džeds Linčs saminstinās un pazaudē ritmu – ir “izsisti korķi”! Taču iesilušos fanus, kuri nupat jau patiesi ir noticējuši tam, ka šī ir īstenība, nevis sapnis, vairs nekas neapturēs, un visi kopā kādas desmit minūtes no vietas turpinam dziedāt dziesmas pavadījuma melodiju, kamēr basists Tonijs Levins ar elegantām mežacirtēju brillēm uz acīm un milzīgu smaidu sejā, nostājies tipiskā “power stand” pozā sit plaukstas kopā ar publiku, ik pa brīdim paķer sev blakus uz skandas stāvošo fotoaparātu un fotografē publiku un uz skatuves notiekošo.

Ar tradicionālo “one, two, three, four!” ievadu pēc mirkļa ‘Steam’ atkal atsākas – precīzi no tās pašas vietas, kurā pirms brīža tika pārtraukts, un koncerts var turpināties. It kā apkārt valdošo svētlaime nebūtu pilnīga, Geibriels pēc kādas dziesmas sameklē mazliet saburzītu lapu, no kuras, nespējot valdīt smaidu, viņam izdodas izburtot dažas frāzes dāņu valodā. Publika sajūsmā plēš matus – apkārt stāvošie ir tik apmulsuši un pārlaimīgi, ka neizdodās no viņiem uzzināt, ko tieši mūziķis tikko ir pateicis.

Ja godīgi, kopējā ekstāzē nupat jau ir ļoti grūti pateikt, kurā brīdī un kādā secībā izskan zemāk skatāmā vakara programma. Skaidrs ir viens – ideja šurpceļā lidmašīnā noklausīties pirmos četrus Geibriela soloalbumus ir bijusi veiksmīga, ļaujot vakara programmā pazīt tādus ļoti sen nedzirdētus skaņdarbus kā ‘Mother Of Violence’ Pītera meitas Melānijas Geibrielas soloizpildījumā vai kāda pašnāvnieka dienasgrāmatas pārstāstu episkajā ‘Family Snapshot’, nemaz nerunājot par ‘Intruder’ un elektronisko marimbu caurvīto ‘No Self-Control’. Savukārt “dzīvajā” dzirdētie ‘Blood Of Eden’, ‘Solsbury Hill’, ‘Secret World’ un, protams, ‘In Your Eyes’ ar neiztrūkstošo Pītera, Tonija un Deivida Roudsa kopīgo horeogrāfiju un man blakus stāvošā vīra līdzi paņemto ziepju burbuļu “lielgabalu”, kas vajadzīgajos brīžos piepilda naksnīgās debesis ar ziepju bumbām, kuras nonāk arī pie Geibriela – to visu nav iespējams aizmirst un nav arī iespējams izstāstīt. Skaidrs ir tikai viens – ja iepriekš pa jokam draugu lokā ir tapušas frāzes “redzēt Geibrielu un mirt!”, tad, steidzoties uz pēdējo vilcienu un piedziedot Dānijas Nakti ar ‘Biko’ piedziedājumu, top skaidrs – vēl taču tik daudz kopā neizdziedātu dziesmu! ‘Red Rain’, ‘Growing Up’, ‘Downside Up’, galu galā – ‘Mercy Street’! Nē, pilnīgi noteikti – visdrīzākajā iespējamajā laikā mēs atkal kaut kur tiksimies.

Pītera Geibriela koncerta saturs:
Rhythm of the Heat
On the Air
Intruder
Steam
Blood of Eden
No Self Control
Solsbury Hill
Mother of Violence
Family Snapshot
Lay Your Hands
Secret World
Signal
**********
Sledgehammer
In Your Eyes
************
Biko