Savā „dzimtajā” Bruklinā izdota tieši pirms gada, Ņujorkas indī-pop-roka kolektīva debija ‘The Orchestra, Sadly, Has Refused’ tikai šī gada sākumā atradusi ceļu Lielbritānijas virzienā. Lai arī nenojaušot, ko īsti, tomēr gaidīt ir bijis vērts.

Ne velti albuma sakarā it bieži tiek minēts grupas „novadnieku” – ņujorkiešu „Mercury Rev” vārds: „The Silent League” dibinātājs Džastins Ruso savulaik „piestrādājis” par taustiņinstrumentālistu grupas plaši izslavēto albumu ‘Deserter`s Songs’ (1998) un ‘All Is Dream’ (2001) koncertturnejās. Papildus tam, ‘The Orchestra, Sadly, Has Refused’ ierakstā piedalījies arī „Mercury Rev” klarnetists Šons Makoviaks, kā arī „Interpol” bundzinieks Sems Fogarino, kuri nenoliedzami un jūtami ir ietekmējuši albuma skanējumu, kas ne brīdi nebeidz atgādināt jau pieminēto ‘All Is Dream’. Pirmie ieraksta opusi – plates tituldziesma un ‘Goliath’, nemanāmi pārplūstot viens otrā, raisa nekļūdīgas asociācijas ar epohālo indie pasaules bērnu himnu ‘Dark Is Rising’, kas nosaka arī kopējo plates „toni” – sapņu popmūziku (dream-pop) savā labākajā izpausmē, kur izteiksmīgi, nepārspīlēti ritmi, trausla elektriskā ģitāra (kuru diska lēnākajā un arī romantiskākajā skaņdarbā ‘Motion Pictures’ nomaina…zāģis!), vāji jaušama, bet gana aizraujoša basa partija savienota ar vienkāršu klavieru spēli, neaizmirstot par „The Silent League” tirgus zīmi – neuzkrītošu orķestra klātbūtni, kas visspilgtāk (stīgu ansamblim mijoties ar elegantām trombonu un mežragu partijām) sevi piesaka albuma titulgabalā. Un paliek tikai neziņa – piesolīt melanholijas piesātinātajam ‘The Orchestra, Sadly, Has Refused’ vietu šā vai pagājušā gada vērtīgāko albumu sarakstā? Jo pats fakts, ka majestātiskais eposs ir pelnījis tur atrasties, nav diskutabls.

Iesaku: ‘Goliath’, ‘Time’, ‘Breathe’