Var jau būt, ka nav vērts pārspīlēt ar skaļiem vārdiem un to salikumiem, taču secināt, ka islandiešu dīvas Bjorkas jaunākais studijas ieraksts ‘Medulla’ neatstās vienaldzīgu nevienu tā klausītāju, būtībā ir nepateikt neko.
Trīs gadi kopš Bjorkas iepriekšējā veikuma ‘Vespertine’ aizritējuši gana strauji – tā vien šķiet, tas bija tik nesen, kad “dzima” visu laiku perfektākais ziemas skaņu celiņš… Un joprojām nav ne miņas no Gundmundsdottira jaunkundzes radīto vērtību devalvācijas jebkādā formātā – kā pašpuiciskais ‘Debut’ vai jau pieminētais padepresīvais ‘Vespertine’, tā arī visi pārējie gan pašas Bjorkas, gan arī viņas bijušās apvienības ‘The Sugarcubes’ ieraksti, vērtēti pat pēc daudzu gadu pārtraukuma, spēj novest teju vai tajā pašā “lidojoši orgasmiskajā” stāvoklī, kādā tie visticamāk arī tapuši. Un tā ir visnotaļ pozitīva, retajam mūzikas ierakstam piemītoša īpašība.
Ir tikai jāpiekrīt, ka “a-capella” manierē radītais ‘Medulla’ jau pirmajās minūtēs savu klausītāju loku diezgan strikti sadala divās daļās – cilvēkos, kas gatavi jauniem muzikāliem apvāršņiem un tajos, kas uz to dažādu iemeslu dēļ nav spējīgi. Albums lielos vilcienos praktiski var tikt uzskatīts par pieminekli sarežģītākā instrumenta – cilvēka spējām, vairākos slāņos grupējot, remiksējot un digitāli apstrādājot gan koru dziedājumus, kas kalpo kā mugurkauls un noskaņas veidotājs lielākajai daļai no albuma dziesmām, gan dažādas skaņas, kuras rodas, piemēram, dūcot degunā un vienlaikus to berzējot ar pirkstu vai guldzinot kaklā siekalas. Skaņdarbā ‘Ancestors’ praksē ir novērtējama arī pirms vairākiem gadiem apvienības “Tenacious D” dalībnieka Džeka Bleka paustā “teorija” par “inward singing” jeb dziedāšanu uz iekšu, kas radītu iespējamu bezpārtraukuma muzicēšanu. Dzīvē gan tas izklausās pēc kaut kādiem dzīvnieku pasaules riesta saucieniem…
Par otro – ieraksta “skaņu un vibrāciju” slāni rūpējas uzreiz vairāki iepriekš Bjorkas kontekstā nedzirdēti mūzikas pasaules vārdi – progroka scēnas veterāns Roberts Vaiats (Robert Wyatt), apvienības “Faith No More” vokālists Maiks Petons, Filadelfijas hiphoperu “The Roots” “staigājošā bungmašīna” Rahzel, inuītu kakla dziedātāja Tanya Tagaq Gillis, japānas izcelsmes bītu meistars Dokaka un daudzi citi, kas, apbrīnojami gaumīgi saplūstot ar pašas Bjorkas hipnotisko vokālu, rada ko absolūti nedzirdētu un šokējošu. Tiesa, dažās ieraksta epizodes (piemēram, skaņdarbā ‘Desired Constellation’, kas, starp citu, visspēcīgāk no visa albuma atgādina par Bjorkas līdzšinējās daiļrades pērlēm) zūd “ticamības moments” vienotajai vokālajai diska manierei un saklausāms pa kādai sintezatora vibrācijai. Protams, būtu banāli no ‘Medulla’ gaidīt “a-capella” tā plašākajā nozīmē (‘The Flying Pickets’, ‘Manhattan Transfer’ utt.), taču tam, kas ir izdevies, mūzikas stilistikas leksikons vispār nepiedāvā apzīmējumu!
Hipnotiskākais, revolucionārākais un daudzpusīgākais Bjorkas albums visā viņas mūziķes karjerā. Vai tā ir pozitīva šīs plates īpašība, visticamāk būs vien jāsecina katram individuāli.
Rekomendējamas dziesmas:
‘Pleasure Is All Mine’, ‘Show Me Forgiveness’, ‘Who Is It’, ‘Oceania’, ‘Triumph Of A Heart’