Ambient mūzikas stila „vectētiņš” Braiens Īno un viņa mūžsenais cīņubiedrs un kolēģis – ģitārists un britu izcelsmes progroka apvienības „King Crimson” mugurkauls Roberts Frips jau trešo reizi kopā devušies ierakstu studijas virzienā, lai tiem „mūzikas gardēžiem”, kuriem ar abu ģēniju radītajiem opusiem ierakstu ‘No Pussyfooting’ (1973) vai ‘Evening Star’ (1975) veidolā ir bijis par maz, sagādātu gluži īpašu „saldo ēdienu”.

Ieraksts ‘The Equatorial Stars’, kura dziesmu nosaukumos ikviens, kas ir uz „tu” ar astronomiju, atradīs vairāku zvaigznāju spožākās zvaigznes (‘Meissa’ – Oriona zvaigznāja Lambda zvaigzne, ‘Tarazed’ – Ērgļa zvaigznāja Gammas zvaigzne utt.), kā arī pašus zvaigznājus (‘Lyra’, ‘Lupus’), kā jau minēts, ir trešais Īno un Fripa kopdarbs, kas vidusmēra klausītājam pēc idejas drīkstētu neko neizteikt, ja vienīgi kopš līdz šim pēdējās (‘Evening Star’) abu „sinerģijas” 1975.gadā nebūtu pagājuši trīsdesmit gadi. Lūk, to jau varētu saukt par „gada atgriešanos”!

Lai nenāktos ieslīgt dziļā filozofijā par „ambient” termina un žanra rašanos, konkretizēšu, ka ‘The Equatorial Stars’ (ko jau var nojaust pēc nosaukuma un skaidrojuma iepriekš) ir ideālais „saundtreks” zvaigžņu skaitīšanai gaišajās rudens naktīs. Atšķirībā no ‘Evening Star’ vai, piemēram, paša Īno ‘Music For Airports’, ‘The Equatorial Stars’ jūtama dziļāka koncepcija un interesantāks, ne-tik-vienmuļš skanējums, līdz kura monoloģiskai apcerēšanai klausītājs gan parasti nemaz nenonāk, jo…klausoties ‘The Equatorial Stars’ pat gaišā dienas laikā ir visai problemātiski neiemigt! Un, lai cik tas arī dīvaini neizklausītos, šajā gadījumā nekādi nespēju to nosaukt par ieraksta trūkumu…

Īno, komentējot diska „dzimšanas” faktu, gan atzinis, ka „tas viss neesot sācies kā domāts”, jo viņš [Īno] nejauši ar kurpi piespiedis „mazās, melnās kastītes ar zaļajām lampiņām sarkano podziņu, kas uzsākusi ierakstu pavisam citādākā manierē, nekā iecerēts sākotnēji” (piebilstot, ka abas šīs metodes ir pārlieku garlaicīgas, lai par tām kādam vēl stāstītu). Tomēr jau pēc pirmajām jaunā ieraksta sekundēm, kurās uzreiz jūtams Fripa siltais un smalkais ģitāras tembrs, kuru „ietin” Īno ģenerētie sulīgie tembri un skaņu „klāsteri”, padarot albumu daudz „dzīvīgāku”, lai arī reizēm skumjāku un nedaudz depresīvāku, nekā tā abi priekšgājēji, klausītājam jau kuro reizi top atgādināts, ka viena vienkārša skaņa, vibrācija sevis radītā efekta ziņā spēj „pārspļaut” visus „singlu čārtus” ar lipīgu melodiju un 4/4 ritma zīmējumu plejādēm.

Rekomendējamas dziesmas:
‘Meissa’, ‘Lupus’, ‘Ankaa’.