Ļoti saldsērīga un rāma mūzika lietainiem vakariem.

Bostonā dibinātais lēna indīroka un sintīpopa sintēzes “bērns” “The Magnetic Fields” ir visai savdabīgs mūsdienu aktuālās mūzikas scēnas piemērs, kaut vai tāpēc, ka jebkādi mēģinājumi raksturot tā muzicēšanas stilu (tai skaitā manis tikko pieminētie) ir pārlieku virspusēji, lai visā pilnībā attaisnotu “The Magnetic Fields” daiļradi. Teiksim tā – ja spējat iedomāties vienā maisā ļoti miegainus un sērīgus “Belle & Sebastian” un “Divine Comedy” (ne tikai simfonisko pasāžu, bet arī solista Neila Henona specifiskā balss tembra un dziedāšanas manieres dēļ, kas visai pamatīgi sasaucas ar “Magnetic Fields”), tad var būt nojaušat, par ko šoreiz ir runa.

Albums, kurā sastopamās melodijas, kā jau teic tā nosaukums, visas sākas ar burtu “i”, ir pirmais studijas ieraksts no “magnētisko lauku” puses kopš 1999.gada, kad tapa izdots 3 disku albums “69 Love Songs”, kas visai veiksmīgi raksturo “The Magnetic Fields” solista, galvenā dziesmu autora un grupas “smadzeņu” Stefana Merita unikālās komponista spējas. Arī šoreiz tieši viņš ir tas, kurš izpelnās neviltotus atzinības vārdus kā par albuma dziesmu tekstiem un savu ierasti “aptuveno” dziedājuma manieri, ko pats vaininieks intervijās nosaucis par “vienkārši drausmīgu”, tā par neizskaidrojamo ķīmiju, kas liek ikvienai “i” dziesmai iesēsties prātā uz neierobežotu laiku. Tiesa, stīgu ansamblis, klavesīns, ērģeles, bandžo un tam visam pa virsu vēl Merita sīrupainais vokāls reizēm ir vienkārši pārāk daudz, un dažiem skaņdarbiem nekas cits neatliek kā noslīkt pārspīlētā skaņu gūzmā.

Pieļauju, ka pārāk bieža “i” lietošana var cilvēku pārvērst vistīrākajā dīkdienī, tomēr ir brīži, kad nepieciešams šķietami tik negatīvajā apkārtējā pasaulē ieraudzīt pozitīvo un šiem brīžiem “i” ir kā radīts.

Rekomendējamas dziesmas:
‘I Don`t Believe You’, ‘I Wish I Had An Evil Twin’, ‘Irma’