Savā otrajā studijas platē Šefīldas indīroka sensācija atgriežas melodiskākā, daudzveidīgākā un „inteliģentākā” tēlā, liekot mūzikas kritiķiem, vadoties pēc savām personiskajām simpātijām, spekulēt par to, ir vai nav šis ieraksts labāks par skaļo grupas 2006.gada debijas plati.

Pirms detalizētākas jaunā ieraksta satura pārcilāšanas, prātā iešāvās doma – ir taču pagājis nieka gads kopš ‘Whatever People Say I Am, That’s What I’m Not’! Protams, Aleksa Tērnera vadītajam kolektīvam produktivitātes ziņā vēl tāls ceļš mērojams līdz pašmāju dziesminieka Imanta Dakša jaunrades tempiem, tomēr gada laikā izdot debijas ierakstu „par kuru runā visi”, nopelnīt gūzmu dažādu balvu, tostarp „Mercury Award”, ar sava debijas diska pārdošanas rādītājiem uzstādīt jaunu rekordu britu mūzikas vidē un vēl pa vidu tam visam paspēt ierakstīt jaunu disku – tas ir vērā ņemams darba temps. Un, pretstatā prātu jau urdošajai frāzei par „sasteigšanu” un „vēja ķeršanu”, ‘Favourite Worst Nightmare’ nudien neatstāj daudz vietas dižiem iebildumiem un pārmetumiem.

[youtube 30w8DyEJ__0 nolink]

Plati ievada pirmais tās singls ‘Brianstorm’ (skat.video), un pēc šāda, vārda vistiešākajā nozīmē uzbrūkoša un ārdoša ieskrējiena klausītājs var sākt gaidīt no plates turpinājuma „lielas lietas”. Vai varbūt „lielas mazas” lietas, jo ieraksts kopsummā tikai nedaudz pārsniedz pusstundu un tikai retie skaņdarbi ir ilgāki par trim minūtēm. Taču arī, piemēram, šī paša ‘Brianstorm’ divu ar pusi minūšu ilgajā skanējumā grupa paspēj demonstrēt, ka joprojām par vienu no „Arctic Monkeys” daiļrades raksturelementiem ir nosaucams basa un ritma ģitāras unisons.

Var piekrist daudzajiem fanu komentāriem internetā, ka albumam ir izteikti „pieaugoša” vērtība – tā, piemēram, pirmoreiz klausoties plati, prātā paliek tās „dusmīgā” daba un nudien gribas saukt „Arctic Monkeys” skanējumu šeit par mazliet pieaugušāku un nobriedušāku. Klausoties plati nākamās reizes, par sevi attiecīgi liek manīt grupas līdzšinējā daiļradē salīdzinoši neraksturīgā, bet iederīgā „liriskā” atkāpe albuma vidusdaļā, dziesmās ‘Flourescent Adolescent’ (a-la-„Dexys Midnight Runners” un „Madness” garā) un ‘Only Ones Who Knows’, kas vismaz šo rindu autoram ļoti atgādināja „Doves” pagaidām pēdējas plates ‘Some Cities’ pēdējo skaņdarbu, „ambient-ālo” ‘Ambition’.

Komplimentus jaunā albuma sakarā pilnīgi noteikti ir pelnījuši Tērnera trāpīgie dziesmu teksti – arī pirmais „Arctic Monkeys” disks šajā ziņā nebija slikts piemērs, taču šoreiz no frāzēm par dīkdieņiem, slaistiem, alkoholiķiem un vieglas uzvedības meitenēm, Tērners pievērsies mazliet dziļākai savstarpējo attiecību „analīzei”, apdziedot meiteni un viņas seksuālās dzīves krīzi („You used to get it in your fishnets/Now you only get it in your nightdress/Discarded all the naughty nights for niceness/Landed in a very common crisis… Flicking through a little book of sex tips/Remember when the boys were all electric/Now when she’s told she’s gonna get it/I’m guessing that she’d rather just forget it”) vai arī vārdos formulējot šķiršanās poēziju („Well the morning was complete/There was tears on the steering wheel dripping on the seat”).

Albums izskaņā piedāvā vēl „grandiozāku” skanējumu – dziesma ‘This House Is A Circus’ liek piesaukt „Klaxons” vārdu, savukārt ‘The Bad Thing’ atsperīgajā rokā jūtamas attālas atsauces uz „The Smiths” daiļradi. Tas viss padara albuma izskaņu mazliet pompozāku nekā plates pirmā puse un liek secināt, ka grupas centieni daļā albuma reģenerēt to noskaņu, kas, visticamāk, valda grupas dzīvajos koncertos, ir vainagojušies ar panākumiem – lai arī niansēs mazliet neinteresantāks par plates ievadu, ‘Favourite Worst Nightmare’ noslēgums patīkami atsvaidzina visu albumu kopumā. Un, kā jau teicu sākumā, attieksme pret šo puišu plati ir tieši atkarīga no katra klausītāja attieksmi pret grupu kopumā. Jo ‘Favourite Worst Nightmare’ ir tieši par to – jaunu, „zaļu” mūzikas skatuves puišu veiksmīgu sevis pierādīšanu un apliecinājumu, ka grupa (uzsverot šo vārdu, kas nu ir kļuvis īpaši aktuāls) „Arctic Monkeys” nav tikai mistiskas konspirācijas uzpūsts ziepju burbulis.

Noklausies:

‘Flourescent Adolescent’
[audio:ArcticMonkeys_FlourescentAdolescent.mp3]

‘Only Ones Who Knows’
[audio:ArcticMonkeys_OnlyOnesWhoKnows.mp3]

‘The Bad Thing’
[audio:ArcticMonkeys_TheBadThing.mp3]