Atliek tikai piekrist frāzei, ka 2004.gads mūzikā “dzemdējis” lielisku piemēru, kādam vajadzētu izskatīties kādas grupas debijas albumam.

Ne brīdi nepamet sajūta, ka Glāzgoviešu ārt-indīroka kvartets “Franz Ferdinand” būtu nokritis no skaidrām debesīm – tik pēkšņa, negaidīta, taču tai pat laikā nobriedusi ir viņu debijas plate ‘Franz Ferdinand’. Savā knapi trīs gadus ilgajā pastāvēšanas vēsturē grupas biogrāfijas “plauktos” jau iegūlusi gūzma interesantu faktu (arī dažas neiztrūkstošas “nesaskaņas” ar policiju), tai skaitā grupas dalībnieku muzikālās prasmes, kas dažus no tiem ļauj saukt pat par multiinstrumentālistiem.

Manuprāt, pamatoti salīdzināti ar Ņujorkas “Interpol” vai Liverpūles “Clinic”, skotu kvartets “Franz Ferdinand” īpaši nekautrējoties eksperimentē un manipulē ar dažādu sev šķietami tuvu mākslinieku (jau pieminētie psihodēliskie “Interpol”, “Joy Division”, retumis arī “Pixies”) daiļradi, radot interesantus, šābrīža indīroka scēnai nedaudz neraksturīgus skaņdarbus, kuros melodiskums un ritms ir sintezējies vienā veselumā, kas gan balansē uz robežas ar pārsātinātu frekvenču un skaņu jūkli, tomēr (kā par brīnumu!) nespēj tik viegli apnikt un garantē ilglaicīgu “iesēšanos” dungojamo melodiju repertuārā.

Lai arī “zaļāki”, tomēr melodiskāki nekā daudzviet par konkurentiem nosauktie “White Stripes” vai “Strokes”, “ferdinandi” sevi piesaka jo skaļi un, pie sevis dungojot ‘Take Me Out’, liek šo ierakstu nenolikt pārāk dziļi mūzikas ierakstu plauktā. Kas zin` – varbūt pēc kāda laika būs ar ko salīdzināt…