Allaž esmu to vēlējies un nu tā ir realitāte – ar nieka divu mēnešu nokavēšanos man beidzot ir parādījusies iespēja “Slapjā sapņa” slejās recenzēt visu laiku labāko kino oriģinālmūzikas ierakstu un vienu no visu laiku labākajiem mūzikas ierakstiem vispār – Vangeļa skaņu celiņu Ridlija Skota kinolentei “Blade Runner”.

Iemesls – pagājušajā gadā filma un, loģiski, arī tās mūzika svinēja savu 25.gadskārtu. Tai par godu tika izdots filmas “Director’s Cut” – režisora versija piecos DVD, savukārt pašā gada nogalē, 10.decembrī klajā nāca arī trīs audiodisku apkopojums ‘Blade Runner Trilogy’, ļaujot man ar salīdzinoši necilu laika noilgumu (kas gan ir 2 mēneši pret 25 gadiem!) izteikt savu cieņu un apbrīnu Evangelosam Odisejam Papatanasio jeb Vangelim par šo ekselento ierakstu, kas tapis gadu pirms manas dzimšanas.

Lai kā arī negribētos, laikam šoreiz nesanāks izrunāt visu filmas un tās skaņu celiņa sakarā obligāti pieminamo faktu virkni. Būs pārāk gari. Bet gribētos. Kaut vai tāpēc, ka mani ļoti valdzina, piemēram, fakts, ka pirmoreiz šās filmas skaņu celiņš oficiāli tika izdots tikai desmit gadus pēc filmas iznākšanas, tomēr tas nav traucējis šai laika posmā nākt klajā vismaz trim dažādām ‘Blade Runner’ mūzikas versijām. Tam visam pa vidu iejaucās arī datorspēles “Blade Runner” skaņu celiņš, kura fragmenti arī reizi pa reizei ir atrodami kādā no visiem šās filmas saundtreku “būtlegiem”.

Tas viss kopā veido krāšņu mūziku ar komplektā ietilpstošu vēsturi, par kuru bieži vien ir vieglāk runāt nekā par pašu mūziku. Un tas šoreiz domāts kā kompliments Vangeļa spējām radīt vārdos grūti aprakstāmu, reizē futūristisku un antīku mūziku, kurai tai pašā laikā piemīt jūtams “ne-no-šīs-pasaules” skanējums. Tas ir “ambient” šī vārda labākajā nozīmē.

[youtube uJrOVLEUBgw nolink]

Pirmajā šā apkopojuma diskā atrodams remāsterēts 1994.gadā klajā nākušais “oficiālais” filmas skaņu celiņš, par kuru varētu droši rakstīt atsevišķu recenziju un skrupulozi iztirzāt katru atsevišķo dziesmu, neaizmirstot paust sajūsmu par fantastisko ‘Rachel’s Song’ āriju un, protams, grieķa Demisa Ruso prātam neaptveramo balss diapazonu skaņdarbā ‘Damask Rose’. Pateicoties tam, ka starp dziesmām nav pauzes, šo albumu beidzot iespējams baudīt tieši tā, kā tas jādara – kā 58 minūtes ilgu skaņu gleznu.

Otrais disks piedāvā iepriekš _oficiāli_ neizdotus filmas skaņu celiņa fragmentus, nodublējot lielu daļu no tā, kas iepriekš bijis atrodams jau piesauktajos “būtlegos”. Šis disks ir krietni noslēpumaināks, eksperimentālāks par pirmo, acīm redzami nosedzot vārda vistiešākajā nozīmē tumšākos filmas brīžus. Tiesa, arī ar šo disku savā kolekcijā, nav iespējams iztikt bez vēl vismaz divām šā skaņu celiņa relīzēm – “Off World” un “Esper Edition” – kur katrā ir atrodami vēl vairāki opusi, kurus nav izdevies ietilpināt šā jubilejas izdevuma “neizdoto” dziesmu sarakstā.

Trešais disks ir jaunums – svaigi Vangeļa komponēti skaņdarbi, kas tapuši filmas noskaņās. Patiesībā visam šim apskatam laikam jau vajadzēja būt tikai un tieši par šo disku – galu galā jauns Vangeļa albums! Taču tik tālu un atsevišķi no “Blade Runner” tas arī nemaz nav aplūkojams. Piemēram, albuma ievadā dzirdamais skaņdarbs ‘Up And Running’ semplē skaistās, senatnīgās balādes ‘One More Kiss, Dear’ fragmentus, un tā savukārt ir pazīstama gan no filmas, gan no spēles skaņu celiņa.

Taču plates turpinājums, vietumis ietverot gan tiešus, gan ne tik viegli “nolasāmus” filmas noskaņas citātus, rada izteikti retrospektīvu noskaņu, ko visprecīzāk var raksturot ar frāzi “Blade Runner. Pēc 25 gadiem”. Te atmiņas mijas ar realitāti, pagātne ar tagadni, un tagadne gūst virsroku. Diezgan rāmas, elektroniskas balādes komplektā ar visai nebaudāmu, mūsdienīgu elektroniku, kura nepiestāv ne “Vangelim”, ne “Blade Runner” konceptam. Daži šā diska opusi pieskaitāmi arī “liftu mūzikai”, ko sarunas karstumā varētu piedēvēt “lounge” stilam, taču kopējā tendence nav tik traģiska.

Interesantas vēsmas šā diska skanējumā ienes dažādi fona trokšņi – iesemplētas sarunas, turklāt vietumis arī krievu, poļu un ķīniešu mēlē, tomēr tas viss kopumā vairāk rada novērotāja, garāmgājēja sajūtas, nevis to izsmalcināto detalizāciju un vēlmi iedziļināties līdz totālai apskaidrības idejas izkristalizācijai, kas manuprāt raksturoja “oriģinālo” “Blade Runner” mūziku. But then again – tā ir tikai versija par tēmu. Moderna versija. Noteikti ne mana mīļākā versija. Taču pārdomāta un ar savu stāstu, kurš varētu skanēt aptuveni šādi:

Iztēlojies, ir patiešām pienācis filmā “Blade Runner” aprakstītais 2019.gads. Ir mainījušās varas, kara pieteikšana ir ikdienišķa parādība un būtībā tā ir tikai mutiska piedraudēšana un “mērīšanās” ar attiecīgās valsts kodolieroču arsenālu, kas, līdzīgi kā biržā, ietekmē konkrētās valsts “akcijas” un balsstiesības pasaules tirgū. Vairs nav neviena, kas gribētu un spētu cilvēkus aicināt aizdomāties, apsēsties uz brīdi, padomāt. Jo tas nav izdevīgi. Graujoši krities skolotāju izglītotības līmenis, nemaz nerunājot par tiem dažiem atkritējiem, kuri izdomājuši izmantot viņu pakalpojumus… No civilizācijas Zemes iedzīvotāji ir pārtapuši baktērijās; jautājuma “Kāpēc?” vietā visbiežāk tiek uzdots “Cik?”. Bet tikmēr Latvijā uz nepabeigtā Dienvidu tilta Šlesers grib būvēt Latvijas pirmo kosmosa kuģu pacelšanās platformu, “Gaismas pils” vietā dažu mēnešu laikā nelegāli uzslietais “Rimi” lielveikals svin savu desmit gadu jubileju, bet daži veselo saprātu saglabājušie iedzīvotāji, kas izmisīgi slēpjas no civilizācijas pēc iespējas tālākos Latvijas laukos savā aizvēsturiskajā makintošā pārlasa pirms 11 gadiem rakstītos pareģojumus un skumji šūpo galvu…

Noklausies:

Rachael’s Song (CD 1)
[audio:Vangelis_RachaelsSong.mp3]

Desolation Path (CD 2)
[audio:Vangelis_DesolationPath.mp3]

Sweet Solitude (CD 3)
[audio:Vangelis_SweetSolitude.mp3]