Dzīvē gadās visādi. Pirms vairākām nedēļām internetā “sasmēlies” informāciju par šo nepamatoti ignorēto kolektīvu no Mali, kas jau 1982.gadā radies kādā Ziemeļāfrikas tuaregu nometnē (how cool is that??!!), tikko konstatēju, ka teorētiski ar “Tinariwen” varēju jau iepazīties pirms trim gadiem, 2005.gada “Roskildes” festivālā. KO es tai brīdī biju izlēmis klausīties un KĀDA velna pēc es tai pašā festivālā neredzēju arī, piemēram, fantastisko Seu Žoržu – hvz. Atgriežoties pie sākotnējā, nevar pārmest Vikipēdijai neitralitātes trūkumu – “Tinariwen” kā grupa, kas ir iesildījusi “Rolling Stones” un kura sevi sauc par “pirmo tuaregu grupu, kas spēlē elektriskās ģitāras”, patiešām var justies “underappreciated”.

‘Aman Iman’ tulkojumā no berberu/tuaregu dialekta nozīmē ‘Ūdens ir dzīvība’ – gana loģiska atziņa no grupas, kas būtībā radusies Sahāras tuksnesī. Šis ir tikai trešais “Tinariwen” albums, pirmais nāca klajā 2002.gadā, un nē – savas pastāvēšanas pirmos 18 gadus grupa vis nekrāja naudu saules baterijām (jo tuksnesī jau nav, kur iespraust ģitāras kombi…), bet gan savas dziesmas regulāri laida klajā neoficiālos kasešu formāta izdevumos. No šāda skatu punkta, grupai, tiesa, ir “liela” vēsture, taču gribot negribot tā jāpieskaita jaunām grupām.

Pašas “Tinariwen” mūzikas sakarā aina ir gluži cita – grupas skanējums ir nobriedis, pārdomāts “Āfrikas blūzs”, kas, gluži kā lielākajā daļā Āfrikas mūzikas, drīzāk ir deja, nevis dziesma šī vārda plašākā nozīmē. To caurvij viena melodijas frāze, kas tiek “apaudzēta” ar ģitāru solopartijām, plaukstu sišanu, “vietējo iedzīvotāju līdzi dziedāšanu” utt. Viņi ir ļoti bieži viesi visos iespējamajos “world” mūzikas festivālos (un ne tikai, kā jau minēts iepriekš par Roskildi). Paviršs klausītājs noteikti grupas daiļradi ierindos vienā čupiņā ar “Bolivudas” filmu saundtrekiem – nu, i pac vainīgs. Patiesība ir daudz aizraujošāka, un ja kādreiz esi dzirdējis par tādu Āfrikas mūzikas korifeju kā Ali Farka Turē (lai viņam viegli), tad sapratīsi, ka “Tinariwen” IR tā grupa, starp kuras nosaukumu un Āfrikas vārdu var droši likt vienādības zīmi.

Eh, kā gribētos padiskutēt par Āfrikas mūziku kopumā – sākot jau ar Mory Kante un viņa slaveno 80.gadu hitu ‘Yeke Yeke’, kas bija pirmā Āfrikas “mūzikas scēnas” dziesma, kas vispār nonāca Eiropas valstu topos. Tāpat varētu parunāt par terminu “Āfrikas mūzika”, par to, ka – ja tā godīgi – lielākā daļa pasaules iedzīvotāju ir svēti pārliecināti, ka Āfrikā visi tikai mirst badā un viņiem tur nekādas mākslas/kultūras/mūzikas nemaz vairs nav. Un tad ir “Tinariwen” – chalji, kas vairāk nekā 20 gadus taisa ekselentu “world” mūziku, iet runāties pie Jools Holland un ceļo pa visas pasaules mūzikas festivāliem – un vienalga ir tikpat kā nepazīstami. Tam visam nāk līdzi nenoliedzama burvība, taču tas nu ir vēl viens nozīmīgs “Tinariwen” mūzikas vaibsts – vienā brīdī viss šīs mūzikas “bekgraunds” saplūst kopā ar pašu mūziku, neļaujot to klausīties tāpat, kā jebkuru citu mūzikas albumu. Protams, gluži kā, atļaušos teikt – jebkurš patiess “world” mūzikas albums, arī ‘Aman Iman’ nav klausāms bieži. Tā ir smagnēja mūzika, ar savu auru, vēsturi un maģiskām spējām. Ceru, ka arī tev, klausoties zemāk redzamos dziesmu fragmentus, tā vien gribēsies apsēsties lotosa pozā istabā uz grīdas un paprātot par pasaules otru lielāko kontinentu un neizmērojamajām bagātībām, ko tas sevī slēpj.

Noklausies:

[audio:Tinariwen_ClerAchel.mp3] [audio:Tinariwen_Ahimana.mp3] [audio:Tinariwen_MatadjemYinmixan.mp3]