Tavā ierakstu plauktā noteikti atrodams kāds vecs, ellīgi saskrāpēts mūzikas disks. Tad nu ievieto to savā disku spēlmanī, sagaidi pirmo epizodi, kad disks sāk „lēkt uz riņķi” jeb „skipot”, taču tā vietā, lai skrietu uzsist pa savu mūzikas aparātu ar dūri un pārtrauktu šo riņķa danci, apsēdies mierīgi un ļauj visam ritēt savu gaitu – es tevi šobrīd gatavoju zviedru izcelsmes „trance” un „ambient” mūzikas producenta Aksela Vilnera debijas albumam, kura pilnvērtīgai izprašanai nepieciešama tieši šāda veida pieredze.

Pirms nošausmināties par tēmu „ārprāts, ko gan vēl neizdomās pasniegt kā mūziku?!”, jākonkretizē, ka projekta „The Field” pirmais ieraksts ‘From Here We Go Sublime’ bojātas plates skaņu atgādinās tikai neuzmanīgam un neieinteresētam klausītājam – pārējie bez šaubām uzreiz piesauks Stīva Reiha un citu „minimālistu” vārdus. Laikam nav jāatgādina, ka minimālisms kā mūziku raksturojošs termins nudien nav „pa zobam” kuram katram, kur nu vēl minimālisms elektroniskās deju mūzikas ādā. Protams, par to nevienu nedrīkst vainot – katram savs priekšstats par to, kas ir mūzika un kas nav – taču visnotaļ ieteiktu kaut vai tikai mēģināt saprast, ko klausītājs varētu iegūt gadījumā, ja viņš tomēr izrādīs gatavību iegrimt šajā stundu un piecas minūtes ilgajā, desmit skaņdarbus plašajā hipnozes seansā.

Plati ievada klusināts, patīkams deju zāles ritms ar nemitīgi atkārtojošos kādas dāmas vokāla fragmentu, kas lēnām „apaug” ar aizvien vairāk tēmām un sempliem, veidot vārdos grūti aprakstāmu, taču pilnīgi loģisku un skaistu dziesmas struktūru – šajā disciplīnā „The Field” atgādina pat kaut ko no austrāliešu „The Avalanche” daiļrades.

Kamēr pirmā plates kompozīcija ‘Over The Ice’ vietums prātā atsauc šo to no „Chemical Brothers” daiļrades, jau nākamais plates opuss, kurā, gluži kā, šķiet, visās albuma kompozīcijās, izmantots viens un tas pats pamata „bīts”, atgādina šo to no „Daft Punk” slavenā hīta ‘One More Time’, kas, šķiet, arī saucams par plašākai sabiedrībai pazīstamāko un slavenāko šādas mūzikas radīšanas tehnikas piemēru. Aizraujošākais nepārprotami ir šīs kompozīcijas noslēgums, kurā līdzšinējā „cilpošana” pārtrūkst un dziesma, kas izmantota par pamatu šā skaņdarba jaunradei, turpina savu gaitu – tā vien šķiet, ka konkrēti opusa ‘A Paw In My Face’ gadījumā ticis „sagraizīts”, samiksēts un kopā salīmēts kāds džeza ģitārista Peta Metenija darbs. UPDATE: Tikai vēlāk kādā Aksela Vilnera intervijā izdodas uzzināt, ka patiesībā dziesma ‘A Paw In My Face’ tapusi no Laionela Ričija dziesmas ‘Hello’. Bez komentāriem…

Līdzīgā manierē turpinot stundu no vietas, var nešaubīgi saukt ‘From Here We Go Sublime’ par zināma mēra pārbaudījumu pat tādam klausītājam, kas augstu vērtē jaunradi mūzikā. Tiesa, no otras puses, nonākot pretrunās ar sevi, varu teikt, ka tieši šie ļautiņi visticamāk visātrāk spēs atrast ceļu uz „The Field” mākslu. Kā jau, šķiet, kļuvis skaidrs no visa iepriekšteiktā, ‘From Here We Go Sublime’ nav albums, kuru atstāt novārtā un cerēt, ka tas pats atradīs savu ceļu pie klausītāja – lai arī platei piemīt visnotaļ jūtama spēja „izaugt” un ar katru klausīšanās reizi atklāt arvien jaunus apvāršņus, tomēr ‘From Here We Go Sublime’ ir disks, pie kura baudīšanas ir jāpiestrādā arī pašam klausītājam – šeit nu ir kārtējais albums, kuru ir jāklausās nevis jāļauj tam skanēt. Un brīdī, kad jau būsi ‘From Here We Go Sublime’ mūzikas varā, tu par šī albuma lielāko mīnusu sauksi faktu, ka tam ir arī beigas.

Kas attiecas uz šīs mūzikas žanra raksturošanu, tad šeit var izvērst plašu diskusiju. Katrā ziņā tā ir minimālisma caurvīta elektronika, kas varbūt pat ierindojama IDM (Intelligent Dance Music) atvilktnē, un epizodiski varētu tikt piesaukts arī tehno-mūzikas, „ambient” un pat „shoegaze” vārds. Ja tiktāl piekrīti, tad arī tu pavisam drīz būsi gatavs ‘From Here We Go Sublime’ saukt par visu laiku visbaudāmāko „techno” mūzikas plati un vienu no inovatīvākajiem un mākslinieciskākajiem šī gada ierakstiem.

Noklausies:

‘Over The Ice’
[audio:TheField_OverTheIce.mp3]

‘A Paw In My Face’
[audio:TheField_APawInMyFace.mp3]

‘Mobilia’
[audio:TheField_Mobilia.mp3]