Opera. Rokopera. Džezopera?

Postbopa un fusion-jazz ēras viens no nemainīgi pamanāmajiem vārdiem – ģitārists Pets Metenijs, tradicionāli sev pulcējot apkārt lieliskus džeza pasaules vārdus, jau pazīstamajiem „Grupas” darboņiem – basistam Stīvam Rodbijam un taustiņinstrumentālistam Lailam Meisam šoreiz, debitējot ierakstu izdevniecības „Nonesuch” paspārnē ar ‘The Way Up’, piepulcējis bundzinieku/perkusionistu Antonio Sančesu un trompetes virtuozu Kuongu Vu (albuma tapšanā savu „roku” pielicis arī Rīgā sabijušais basa spēles meistars Ričards Bona, tāpat nedrīkst nepieminēt „jaunpienācēja” mutes harmonista Gregora Marē sniegumu), turpinot 2002.gada dzīvajā ierakstā „Speaking Of Now” uzsākto sadarbību. Rezultāts – 68 minūtes ilgā „džezopera”, kuru Metenijs albuma vajadzībām sadalījis četros savstarpēji saistītos opusos, sevī ietver visu vai, pareizāk sakot, pa druskai no visa, kas plašākā mērogā raksturo Peta Metenija daiļradi un spēles stilu – ‘Imaginary Day’ eksotiku un tiekšanos jaunu apvāršņu virzienā, ‘Secret Story’ visaptverošo, kosmisko meditatīvismu vai ‘We Live Here’ ekselento saspēli un džez-popa noskaņas. Un, protams, Metenija ģitāra vai, precīzāk, neskaitāmi ģitāru (akustisku, fūzētu, sintezētu) slāņi..

Sākot ar albumu ievadošo, piecu ar pusi minūšu ilgo ‘Opening’ un tajā simboliski ietverto „rīta pilsētā” tēlojumu, kurš nemanāmi pārtop vilciena gaitu parodējošā ritma zīmējumā, klausītājs tiek „izvizināts” caur vairākām tēmām (viena no centrālajām sevi piesaka ‘Part One’ sākumdaļā, savukārt ‘Opening’ pavasarīgā noskaņu gamma atrisinās albuma noslēgumā) un noskaņu klāsteriem, majestātiskajā ieraksta noslēgumā ar tā divu minūšu diminuendo atstājot neziņā, kā gan iespējams mūzikā panākt tik fiziski baudāmu mājīguma sajūtu.

Iesaku: rūpīgi ieklausīties uz izbaudīt