Pagājušā gada pašā nogalē, gluži nepiedienīgi maz uzmanības izpelnījies, atklātību ieraudzījis ambient komponista Harloda Bada pēdējais studijas ieraksts – albums ‘Avalon Sutra’.

Nudien, nodevīgais vārdiņš „pēdējais” ikvienam, kas sekojis līdzi Losandželosas izcelsmes ambient meistara un neo-klasiķa teju vai 50 gadus ilgušajai daiļradei, tostarp sevī ietverot arī neskaitāmus sadarbības projektus, kuru vidū obligāti pieminams būtu Harolda „cīņu biedrs” un ambient kustības vectētiņš Braiens Īno, kā arī skotu post-punk ēras, šķiet, viens no sapņainākajiem kolektīviem – „Cocteau Twins”, liek neticīgi nogrozīt galvu. Lieki. Pamatojot šo faktu ar izteikumu „ir pateikts viss, ko esmu gribējis pateikt”, Harolds Bads patiesi plānojot pārtraukt jaunu ierakstu izdošanu.

Nereti māksliniekam pārmestais pārliekais maigums arī šoreiz kalpo par blīvplates centrālo vadlīniju, tomēr neļaujot sajaukt ‘Avalon Sutra’ ar diezgan līdzīgās noskaņās ieturēto 2003.gada darinājumu ‘La Bella Vista’. Gluži kā savā priekšgājējā, arī ‘Avalon Sutra’ jo bieži dzirdama klavieru spēle, taču pamatīgāks uzsvars šeit likts uz citu izteiksmes līdzekļu iesaistīšanu kopainā. Tā, piemēram, pārsteidz Džona Gibsona soprāna saksofona krāšņās pasāžas (‘Arabesque’ visas trīs daļas, kā arī izjustā basa flautas spēle ‘How Vacantly You Stare At Me’), stīgu ansambļa iespēles (‘It’s Steeper Near The Roses’, ‘L’enfant Perdu’ u.c.) vai neretais skaņu sintēzes izmantojums (,Rue Casimir Delavigne’, ‘Little Heart’) pievienojot ierakstam brīžiem pat nemanāmu, taču izsmalcinātu vitalitāti, kas savās konotācijās variē no viegla smaida līdz pat ilgām pēc pagājušā. Grūti iedomāties vēl kādu ierakstu, kurā ietvertās sajūtu gammas būtu vēl daudzveidīgākas. Rijot neslēptu rūgtumu par vārdu „pēdējais”, ‘Avalon Sutra’ pieliek neatkārtojamu un sāta sajūtu rosinošu punktu visai komponista daiļradei kopumā, it viegli pretendējot uz labākā albuma, ko Harolds Bads jebkad radījis, titulu.

Iesaku: ‘Little Heart’, ‘A Walk In The Park With Nancy (In Memory)’