Jau par vājāko Džūlijas Robertsas filmu nodēvētās ‘Mona Lisa Smile’ skaņu celiņš paskrien gar ausīm bez īpašām emocijām.

Angļu režisora Maika Ņūela (‘Four Weddings And A Funeral’, ‘Donnie Brasco’, ‘Harry Potter And The Goblet Of Fire’) jaunākais veikums (neskaitot filmēšanas procesā atrodošos Harija Potera turpinājumu) stilistiski balansē starp vieglu romantisko sestdienas kino un salkanu romanci ar komēdijas un drāmas elementiem. Ar zināmu stilistisku līdzību Klinta Īstvuda ‘Bridges Over Madison County’, Monas Līzas smaids filmas muzikālā noformējuma ziņā cenšas uzlēkt augstāk nekā patiesībā pietiek „pulvera”.

Filmas skaņu celiņš, ar kura palīdzību mēģināts kinolentē mākslīgi iedvest pagājušā gadsimta 50.gadu ASV atmosfēru, diezgan lielā mērā atgādina musac žanra produktu, ko bez īpašām problēmām varētu atskaņot liftos vai banku uzgaidāmajās telpās, tik bezpersonisks tas šķiet. Par spīti salīdzinoši iespaidīgajiem vārdiem saundtreka veidotāju sarakstā (Lisa Stansfield, Tori Amos, Kelly Rowland, Celine Dion, Elton John), kuri visi tā laika mūzikas „standartus” mēģina ietērpt jaunās skaņās, disks kopumā neatstāj nekādu dižo iespaidu un, kas ir pats šokējošākais – skaņu celiņa klātbūtne praktiski nav manāma arī filmā.

Plate savu vērtējumu ir ieguvusi praktiski tikai pateicoties ļoti sirsnīgajam Meisijas Grejas ‘Santa Baby’ izpildījumam no džeza vokālistes Ertas Kitt (Eartha Kitt) repertuāra, kā arī Seal versijai par Neta Kinga Kola piecdesmito gadu hītu ‘Mona Lisa’. Jāsecina, ka ‘Mona Lisa Smile’ skaņu celiņa veidotājiem, ja arī tie bija mēģinājuši izveidot kaut ko līdzīgu kulta filmas ‘Forrest Gump’ perfekti sabalansētajam un filmā attēlotajam laikmetam atbilstošajam audiālajam noformējumam, to nu nekādi nav izdevies sasniegt.