Nesen manās rokās nonāca kāda aizvēsturiska “Slade” koncerta DVD versija. Pats fakts nebūtu tik nozīmīgs, lai to pieminētu šeit, taču šis disks man tika iedots pēc apmēram pusgada gaidīšanas garā rindā, jo tiklīdz pavīd piedāvājums, uzreiz uzrodas arī liels skaits pieprasītāju, galvenokārt pāri 40, kuri savos jaunības gados tik ļoti pie šīs mūzikas ir fanojuši, ka nevar vien to beigt, pat pēc tik daudziem gadiem. Un tikai tad tu sāc pamanīt, cik ļoti cilvēkiem ir vajadzīga vienkārša, priecīga, dumja rokmūzika, lai beidzot aizmirstu par cilvēkiem, kuriem sūnas aug bārdā! Visu cieņu “Slade”, “Poison”, “Def Leppard” un līdzīgajiem – man arī patīk nostaļģija, taču viņu laiks ir pagājis. Jau sen, turklāt. Viņi ir kādus 15 gadus mīnusā! Vai tiešām lai tikai pakavētos atmiņās tie paši “Deep Purple” ir trīsreiz jāsauc uz Latviju?
Continue reading The Darkness ‘Permission To Land’ (4/5) →