Tas gan ir atsevišķa pētījuma vērts temats, taču vismaz jaunākais ASV dziesminieka Konora Obersta ieraksts ir spilgts apliecinājums – ja tā sauktajiem “protesta mūziķiem” vairs nav pret ko protestēt, viņi radošā ziņā samaitājas.
Continue reading Conor Oberst and the Mystic Valley Band ‘Outer South’ (2,5/5)
Nu tad beidzot, rakājoties pa milzīgo šogad klajā nākušo, taču vēl nerecenzēto albumu čupu, esmu nonācis arī līdz šā gada jūnijā izdotajai lieliskā mūziķa un ģitārista Raja Kūdera jaunākajai platei ‘I, Flathead’ – pēdējai trīs albumu sērijā par “Ameriku, kuras vairs nav”. Jāatgādina, ka otrā šīs sērijas plate ‘My Name Is Buddy’ bija atrodama arī manā 2007.gada labāko albumu topā.
Atšķirībā no režisora Rolanda Emeriha 2004.gada filmas ar šādu pašu nosaukumu, ASV dziesminiece Džoana Baeza savā jaunākajā, pēc skaita kas-to-vairs-var-izskaitīt-kurā albumā aplūko pasaules galu nevis zinātniskās fantastikas, bet gan vecum vecajā reliģiskajā aspektā.
Ir pienācis tas mirklis, kad ar faktu un vienu pašu apzināšanos, ka Treisija Čepmena ir lieliska, sapņaina dziesminiece un ģeniālu, “sirdsgudru” tekstu autore, ir par maz.
Melenkamps cenšas izklausīties pēc jauno laiku Springstīna. Runā, ka ar nodomu – cenšoties atdarināt “tipisko” ASV folk/country/blues lielceļu un krogu mūziku. Mērķis ir sasniegts, Melenkamps viegli uzbur piepīpēta krogus atmosfēru. Taču sauc to par “autentisku atdarināšanu” vai iepako kā gribi – tas ir un paliek kā minimums miljardais kantrī/blūza ieraksts ASV pastāvēšanas vēsturē, līdz ar to – ne gluži kaut kas “īpašs”.