2005.gada septembris. “Mercury” mūzikas balvas pasniegšanas ceremonija. Domājams, tieši šai brīdī aizsākās mūziku mīlošās civilizācijas daļas šķelšanās divās radikāli pretējās nometnēs. Vieni, rokas pret debesīm sviesdami, pasludināja jauna Mesijas dzimšanu mūzikā, citiem ausis sāka asiņot brīdī, kad radio kārtējo reizi ieskanējās grupas “Antony and the Johnsons” līdera Entonija Hegartija transseksuāli sievišķais vokāls.
Continue reading Antony and the Johnsons ‘The Crying Light’ (4/5)
Kaut kas ir neglābjami zudis. Kāds būtu precīzākais vārds? Asums? Doma? Aura? Vai varbūt – jēga?
Continue reading Franz Ferdinand ‘Tonight: Franz Ferdinand’ (2/5)
Pēc idejas šai recenzijai bija jātop vēl pagājušogad un jārēgojas šai lapā mazliet zemāk, pirms mana gada topa. Apnicis jau, ka katru gadu janvāris mūzikas recenziju ziņā var tikt saukts par 13.iepriekšējā gada mēnesi. Bet vienā mēnesī jau visu iepriekšējā gada laikā “izlieto ūdeni” (lasi: garām palaistos albumus) nesasmelsi. Un vēl jo vairāk – tā kā šī apskata subjekts, Austrālijas “jaunās cerības” – dueta “Empire Of The Sun” debijas plate ‘Walking On A Dream’ ir nosaucama gan par 2008., gan 2009.gada albumu (Eiropā tā nāks klajā februārī), tad – whatever, lai iet.
Continue reading Empire Of The Sun ‘Walking On A Dream’ (2,5/5)
Neba jau es pirmais cilvēks uz zemes, kas, izdzirdējis kādā reklāmā lielisku melodiju, urbj tikmēr, kamēr dabon noklausīties visu šīs grupas albumu (reizēm arī visu diskogrāfiju – labākajos gadījumos). Tomēr vēl pirms es biju dzirdējis Bruklinas elektropopa trio “Chairlift” pārējās dziesmas un savu viedokli par šo grupu balstīju vien uz 4.paaudzes iPod Nano reklāmas rullītī dzirdamo 30 sekunžu semplu, es kārtējo reizi pārliecinājos gan par to, ka Stīvs Džobss ir patiesi “advancēts” melomāns, gan par to, ka ar pareizu mūziku reklāmā var panākt milzu lietas.
No indīroka pie deju mūzikas. Ja savā iepriekšējā albumā britu puiši jau iezīmēja šo virzību, tad jaunākajā, trešajā platē tā ir gandrīz noslēgusies, aiz sevis atstājot enerģētisku, tumsnēju, sintētisku un gana labi noproducētu elektro-roku, kurā var sastapt arī kora ārijas un dziedājumus (‘Zephyrus’). Problēma un iemesls, kāpēc ‘Intimacy’ jau pasludināts par albumu, ar kuru “Bloc Party” oficiāli ir kļuvuši par “persona-non-grata” pasaules rokmūzikā, ir tas, ka pārāk bieži plate nenostrādā līdz galam. Noskaņa ir – gara acīm labākajos plates mirkļos varu iztēloties sevi stāvam uz debesskrāpja jumta un vējā matiem plīvojot noraugoties uz reklāmu izgaismoto pilsētu tur, lejā – taču pamatojuma tam visam nav. Āķīgas harmonijas, patukši teksti un pārāk daudz lieku skaņdarbu. Tomēr tas netraucē albumā atrast dažus “uzrunājošus” opusus:
[audio:BlocParty_Biko.mp3]
[audio:BlocParty_Signs.mp3]
[audio:BlocParty_IonSquare.mp3]