Vārdā Andrejs, šeit un citur reizēm maskējos kā !!!, bet absolūti ne tāpēc, ka a) uzskatītu sevi par īpaši izceļamu personu vai b) man sirdij būtu tuva grupas “!!!” mūzika. Daudz labāk manai personībai, šķiet, atbilstu segvārds “???”, savukārt mūzikā visaugstāk laikam vērtēju godīgumu. Citiem vārdiem sakot – ja vari nosaukt vismaz dažas grupas/dziesmas/albumus, kuri tevi ir aizkustinājuši un uzrunājuši “līdz kaulam un slapjām acīm”, tad visticamāk tu mani saprati pareizi. Tieši tā, atbildot uz mazā Viljama Millera jautājumu, priekš manis ir mūzika.

Pēc piecu gadu ilgas izlikšanās par “respektablu” mūzikas kritiķi portālā “Delfi”, tikai tagad sāku saprast mūzikas kritikas patieso jēgu. Līdzīgi kā “Matriksa” slavenajā frāzē par karoti, kuras īstenībā nemaz nav, arī kritiķis un “zinātkārais lasītājs” ir nedalāma vienība, kur vēl var diskutēt, kurš ir “mācītājs” un kurš – “māceklis”. Ar uzsvaru uz pārdomām, nevis kritiku, uz pamatojumu, nevis saukļiem, turpmāk šai lapā, nu jau “freelancer” mūzikas žurnālista kārtā, mēģināšu gan izkopt savas mūzikas novērotāja spējas, gan arī pēc iespējas neuzkrītošāk, bez “iebarošanas” šā bloga lasītājiem ieteikt šādus tādus jaunus ierakstus, kuri atkal aicina runāt par mūziku kā mākslu.