Bingo! Pēc nogurdinošā vasaras bezmūzikas perioda, kad prātā pat īsti neizdevās izvirzīt līdz šim tīkamāko gada mūzikas ierakstu, Mančestras indī-popa kolektīva “Elbow” jaunākais, kopsummā trešais studijas ieraksts bez diskusijām kļūst gan par labāko no grupas trim platēm, gan arī ticamāko pretendentu uz vietu gada noslēguma neiztrūkstošajā aizraujošāko ierakstu topa augšgalā.

Lai arī ‘Leaders Of The Free World’ grupas līdzšinējās daiļrades kontekstā pārsteidz maz – nav pazuduši pompozie klavieru aranžējumi, grupas līdera Gaja Gārveja vokāls gan, jāpiebilst, kļuvis vēl harizmātiskāks, grupas jau tā skumjajam, eksistenciālu pārdomu cauraustajam skanējumam pievienojot tādu kā pašlepnuma dozu, sak` – mēs varbūt izklausāmies pēc nogurušiem bēdu un ilgu sadragātiem grūtsiržiem, bet neredzam nekādu pamatu tāpēc justies vēl sliktāk.

Šeit gan jāpiebilst, ka lielu daļu ieraksta melanholijas, sapņu, skumju un pieminētās grūtsirdības, ietērptu Gaja Gārveja apbrīnojami dziļajā, izteiksmīgajā dzejā, var attaisnot ar grupas solista nesen izjukušajām attiecībām ar BBC Radio 1 diskžokeju Edīti Boumani.

Sākotnēji saukti par “iespējamajiem “Coldplay” konkurentiem un tradīciju turpinātājiem”, britu kvintets “Elbow” jau savā iepriekšējā platē – 2003.gada ‘Cast Of Thousands’, mēģināja iebilst šim gana virspusējajam salīdzinājumam, piebilstot, ka viņi nudien varētu būt “Coldplay” numur divi, tikai bez Krisa Mārtina. Bez Eplas, ziņu virsrakstiem un 19.gadsimta telegrāfa kodiem uz albuma vāka. Vienkārši “Coldplay”, kurus, kā visai trāpīgi konstatē portāla Allmusic mūzikas kritiķi, atšķirībā no oriģināla, neskaitās nemoderni cienīt.

Personīgi šo rindu autoram “Elbow” krietni vairāk sasaucas ar novadnieku “Doves” muzikālajām ekspresijām – abus pieminot, prātā nāk rindas no Kamerona Krova episkās kinolentes “Almost Famous” – šeit nav nu itin nekā pretrunīga un tas reizē izved no pacietības un izraisa apbrīnu, turklāt vienlīdz labi. Savā līdz šim, nebaidos teikt – lielākajā (visādās nozīmēs) skaņdarbā ‘Newborn’ iz puišu debijas albuma ‘Asleep In The Back’ pārskatāmi iekodēta “Elbow” daiļrades “crescendo” metodoloģijas vīzdegunīgā līdzība ar medus torti – kārtu pa kārtai “būvēta”, tā tiecas vēl nesasniegtos augstumos (jaunajā ierakstā vidējais dziesmu garums jau izaudzis līdz piecām minūtēm), tikmēr sausā biskvīta (teiksim, britpopa ritmi) un staipīgā, sulīgā medus (lai būtu harmonijas) proporcijas paliek iepriekšējās.

Var jau būt, ka ir diletantiski salīdzināt mūziku ar pārtikas produktiem – vieglāk taču ir pateikt “viengabalains, taču daudzpusīgs ieraksts”, tomēr tādu ir simtiem. Savukārt kamēr pēc teju vai katras ‘Leaders Of The Free World’ dziesmas savā ierakstu atskaņotājā jānospiež pauzes poga, ļaujot sev aplaizīt pirkstus pēc gardā kumosa un, ielūkojoties diska satura rādītāja, saberzēt rokas, jo turpinājumā gaidāmi vēl vairāki, tikmēr trūkst pamata iebilst tam, ka Lielbritānija sevi nav muzikāli izsmēlusi. Bet nevarētu teikt, ka “Elbow” tas diži satrauktu – ‘Leaders Of The Free World’ minūti pēc minūtes savam skanējumam pievieno jaunu slānīti salda medus vai rūgtu asaru, transformētu vienalga kādās – ģitāru rifu, “Elbow” tik raksturīgo piedziedājuma koru (kuru īpatsvars ir nedaudz mazinājies) vai aizraujošu ritma zīmējumu izteiksmes sistēmās, padarot katru albuma atskaņošanas reizi par piedzīvojumu ar lielo P.

Noklausies:

‘Station Approach’
[audio:Elbow_StationApproach.mp3]

‘Leaders Of The Free World’
[audio:Elbow_LeadersOfTheFreeWorld.mp3]

‘The Everthere’
[audio:Elbow_TheEverthere.mp3]