Britānijas progresīvā roka „dinozauri” – kvartets „Porcupine Tree” nāk klajā ar savu astoto studijas ierakstu, turpinot savā daiļradē apvienot klasisku progresīvo roku ar metāla cienīgiem ritmiem, visu iepriekš minēto papildinot ar šķietami disonējošu ambient mūzikas nokrāsu.

Būdams ieraksts, kas, šķiet, tikai reto neiepazīstinās ar līdz šim nedzirdētu muzikālu apvienību, ‘Deadwing’ un arī pati „Porcupine Tree” uzreiz pārsteidz ar vairākām lietām. Pirmkārt jau ar savu ironisko tapšanu, kad grupa, idejiski „pastāvot” vienīgi tās mugurkaula Stīvena Vilsona prātā, 1987.gadā materializējās kā…joks! Ierakstot dažus skaņdarbus un izplatot viltotas diskogrāfijas, tika radīts mītiskas, „it kā” leģendāras un aizmirstas septiņdesmito gadu progresīvā roka grupas tēls, kuras „pazudušie ieraksti” ir beidzot atrasti. Kā nu gadījies, kā ne, bet viens no šī „placebo” augļiem sasniedza „Delerium Records” pārstāvju ausis, pārtopot grupas debijas albumā ‘On The Sunday Of Life’.

Nākamais un viens no galvenajiem pārsteigumiem grupas sakarā ir tās apbrīnojami organiskā spēja vienot šķietami nesavienojamas lietas. Par piemēru ņemot teju desmit minūtes ilgo albuma tituldziesmu, kuru uzsāk liega ambient stila pasāža, spilgti atgādinot ievadu „The Who” skaņdarbam ‘Barbara O`Riley’, kas negaidīti pārtop spēcīgas ritma partijas caurvītā progresīvajā rokā, ko grūti ierindot šajā gadsimtā tapušas mūzikas plauktiņā. Patiesību sakot, neko no ‘Deadwing’ nav iespējams patiesi ierindot jebkur, jo jau pieminētā albumu ievadošā titulskaņdarba turpinājumā klausītājs tiek iepazīstināts ar izteiktām smagā roka (lai neteiktu „vieglā” metāla) ģitārām un daudzbalsīgu piedziedājumu, kas tā vien atsauc atmiņā „Blind Guardian” daiļradi. Un tas ir tikai sākums. Pāris dziesmu tālāk, ‘Lazarus’, pretēji pseido-gotiskajam nosaukumam, piedāvā teju vai „Keane” nekad neizdotu singlu, kas itin viegli varētu atrast sev vietu kādā no ikmēneša „šūpuļdziesmu” izlasēm. Šķiet, visspilgtāko albuma raksturojumu uzgāju kādā no albuma recenzijām internetā, kur grupas fenomens aprakstīts sekojoši: šeit vienā dziesmā kopīgā dejā vienojas Merilins Mensons un Deivids Gilmors, priecājoties par atrastu sen pazaudētas Led Zeppelin dziesmas eksemplāru.

Pēc iepriekšminētā izprašanas, nebūt nepārsteidz arī albuma satura rādītājs – 10 skaņdarbi 65 minūtēs, dziesmām ilgumā variējot no 4 līdz 12 minūtēm. Taču pat tiem, kas Londonas kvarteta „astoņu albumu” daiļradei nav sekojuši līdzi ilgāku laiku, ‘Deadwing’ varētu sagādāt nelielu vilšanos – lai arī pirmais iespaids ir daudzsološs, tomēr ‘Deadwing’ vislabāk funkcionē kā apetītes veicinātājs, atsaucot atmiņā neskaitāmus pagājušo dienu roka, prog-roka un ambient stilu „karaļus”. Taču arī tas ir daudz.

Iesaku: ‘Deadwing’, ‘Lazarus’, ‘Arriving Somewhere But Not Here’, ‘Glass Arm Shattering’