Par spīti pagājušā gada vasarā mūzikas pasauli pāršalkušajai šokējošajai ziņai par grupas sadalīšanos, “Queens Of The Stone Age” dibinātājs Džošs Homme arī bez līdzšinējā grupas biedra un basista Nika Oliverī palīdzības ir pratis radīt vienu no grupas tumšākajiem un daudzšķautņainākajiem ierakstiem.

Nevarētu teikt, ka jau daudzkārt mūzikas izdevumos visā pasaulē aprunātā grupas pseido-izjukšana, kad Homme, īsti neko nepaskaidrojot, “atlaida” no grupas tās basistu Niku Oliverī, būtu īpaši spēcīgi ietekmējusi ‘Queens Of The Stone Age’ skanējumu. Jau pirmajās albuma taktis jūtamās atšķirības no ‘Lullabies To Paralyze’ priekšgājēja – 2002.gada vasarā izdotā ‘Songs For The Deaf’ reducējas ar Hommes nelielu pārdrošību un atļaušanos.

Oliverī vietā angažējis „A Perfect Circle” ģitāristu Troju Van Lēvenu un pie bungām nosēdinājis Džoiju Kastillo no „Danzig”, tā vietā, lai turpinātu „QOTSA” vārda celšanu „saulītē” un radītu aizvien vieglāku ritmu caurvītus, ne pārāk tumšus opusus, ko šad un tad varējām saklausīt jau pieminētajā ‘Songs For The Deaf’ (‘God Is In The Radio’, ‘Another Love Song’, zināmā mērā arī grupas megahīts ‘No One Knows’), Homme ir izvēlējies savā ziņā atriezties soli atpakaļ – pie „QOTSA” otrās plates, 2000.gadā dzimušās ‘Rated R’, taču mazāku uzsvaru likt uz tajā pārstāvēto garāž-pankroka savienojumu atkārtotu reproducēšanu.

Rezultāts ir atrodams jūtamajā rūpīgajā darbā ar dziesmu aranžējumiem, kuru galvenais kopsaucējs slēpjas laikā, kas nepieciešams, lai albums „līdz galam” varētu tapt izgaršots un saprasts. Sākot ar Marka Lanegana iedziedāto liego diska ievadskaņdarbu ‘Lullaby’, albums savā turpmākajā skanējumā variē no vidēji raupja indīroka (‘In My Head’, ‘I Never Came’, ‘Broken Box’, ‘Long Slow Goodbye’), nedaudz mazāk kā grupai pierasts, bet tomēr pieskaroties arī enerģētiskam, pat metālmūzikas atsaucēm caurstrāvotam rokenrolam (‘Everybody Knows That You’re Insane’, ‘Tangled Up In Plaid’), līdz pat ļoti konkrētam psihodēliskajam rokam (‘The Blood Is Love’, ‘Skin On Skin’).

‘Lullabies To Paralyze’ varbūt nav visvieglāk „sagremojamais” ieraksts, ko „QOTSA” savas pastāvēšanas laikā ir radījuši, taču, ja neaizmirst, ka grupai bija visas iespējas pievienoties neskaitāmajām „ex”, tad ‘Queens Of The Stone Age’ ir parādījuši vērā ņemamu sniegumu, kura lielākā vērtība ir no visām tā porām strāvojošā Džoša Hommes pārliecība par sevi, kas platei piedod īpašu, neviltojamu dzīvīgumu.

Noklausies: ‘Tangled Up In Plaid’, ‘I Never Came’