“Dzīvojam taču tikai vienreiz,” noteica Maikls Kretū un laida klajā vēl vienu pilnīgi neizteiksmīgu projekta “Enigma” albumu.

Pēdējoreiz par “Enigma” mugurkaulu sanāca runāt pirms pāris gadiem klajā nākušā, līdz šim pēdējā “Deep Forest” ieraksta – labāko dziesmu izlases sakarā, kad atmiņas par 90.gadu sākumu – “new-age jaunāko ģēniju Maiklu Kretū” un populārās ethnic fusion un world/dance grupas “Enigma” dzimšanu lika pievērt acis un izlikties nemanot acīm redzamo. To, ka šā žanra ziedu laiki datējami ar pagājušā gadsimta nogali un, lai arī cik skumji to nebūtu atzīt, jebkādi centieni aizgājušo rekonstruēt ir beigušies ar nostaļģiskām un visnotaļ viduvējām “no jauna uzsildītām vakardienas zupām”.

Nav nepieciešams būt lielam “Enigma” daiļrades ekspertam, lai saprastu, ka arī spānim Kretū nav izdevies izglābties no mūzikas biznesa postošās mašinērijas; tāpat nav nepieciešams būt valodniekam, lai “starp rindām” salasītu, ka vēl tīri labi atminos laiku, kad pēc 1994.gada ‘The Cross Of Changes’ Kretū izvēle attīstīt “Enigma” skanējumu vairāk elektronikas un nevis “ethnic fusion” virzienā sašķēla šī projekta cienītājus. Vieni šo transformāciju augli – 1996.gada ‘Le Roi Est Mort, Vive Le Roi’ – nosauca par skumju mēģinājumu “dancot pakaļ” elektroniskās mūzikas aktualitātēm, citi tā arī līdz šim nevar konkrēti noformulēt savu vērtējumu šai “pārmaiņu” platei. 2000.gada ‘The Screen Behind The Mirror’ sniedza atbildes uz visiem uzdotajiem un neuzdotajiem jautājumiem – katrā gadījumā tieši 2001.gadā klajā laistās ‘LSD’ labāko dziesmu izlases popularitāte un daudzviet lasītā atziņa, ka tas ir visu laiku veiksmīgākais “Enigma” darbs, iezīmēja “new-age jaunākā ģēnija Maikla Kretū” beigu sākumu.

Gluži kā 2003.gada ‘Voyager’, arī jaunākais “Enigma” veikums nespēj nest ne mazāko saules staru šajā skumjo sentenču plūsmā. Abi ieraksti ir izsaukuši mērenu kņadu fanu aprindās, abi ir labi noproducēti, abu plašu satura rādītājam var blakus uzrādīt uzreiz vairākas dziesmas iz Kretū “zelta fondiem”, kas tikušas citētas minētajās melodijās, padarot ‘Voyager’ un jo īpaši ‘A Posteriori’ par tādu “Lācītis-Ķepainītis” tipa produktu – arī šī konfekte, precīzāk, tās iesaiņojums apbrīnojami ērti ļaujas pēc salduma apēšanas tapt salocīts savā sākotnējā veidolā, liekot cerēt, ka aiz spožā iepakojuma ir gardums. Taču tur nav itin nekā. 53 minūtes, kurās Kretū ik pa brīdim izmisīgi cenšas kaut ko pateikt un vietumis, jāsaka godīgi, viņam pat sanāk uzteicams ievads. Taču kāda no tā jēga, ja, līdzībās runājot, aiz “Mīļie kāzu viesi!” seko vairs tikai “paldies visiem, kas ieradušies” un citas klišejas. Pļurkt, atkal garām – dziesma beidzas vēl nesākusies.

Ierastie Kretū mūki jaunajā platē aizstāti ar vienpersonisku latīņu valodas dziedājumu, kas turklāt “aplaimots” ar izcili pretīgu (citu vārdu grūti atrast) robotisku skaņas efektu. Diska “labākos” skaņdarbus izdodas noskaidrot pēc izslēgšanas metodes – tās ir dziesmas, kuras nesačakarē pārspīlēti elektroniski skaņu efekti, vienas tēmas bezgalīga atkārtošana, “Eirovīzijas” cienīgas modulācijas… Nu jā, par ritmu daudzveidību “Enigmas” kontekstā vispār varētu būt interesanti parunāt.

Diemžēl Maikls Kretū ir pārlieku liels pedants un mūzikas fanāts (ir tāds termins – “urbējs”), lai pamanītu, ka ar savu svaigāko veikumu viņš nu ir pavisam pilntiesīgi no electronic/new wave žanra iekāpis kategorijā, ko parasti piesauc seksfilmu skaņu celiņu sakarā.

Noklausies:

‘Dreaming Of Andromeda’
[audio:Enigma_DreamingOfAndromeda.mp3]

‘Northern Lights’
[audio:Enigma_NorthernLights.mp3]

‘Goodbye Milky Way’
[audio:Enigma_GoodbyeMilkyWay.mp3]