Ar ko gada 15.labākais albums ir sliktāks par četrpadsmito? Ne ar ko. Jo decembra ikgadējā “mērīšanās” mūzikas pasaulē taču ir tikai un vienīgi par to, kurš ir “tas pirmais”, labākais. Un bez tā nu nekādi. Tāpēc šoreiz iztiksim tikai ar tā viena vienīgā godpilnās pirmās vietas ieņēmēja nosaukšanu, un šī topa gadījumā tas ir “Radiohead” albums ‘In Rainbows’. Tā, tagad visi laimīgi? Tad varam turpināt bez “mērīšanās”. Tās vietā ikviens ir aicināts izmantot zemāk redzamo sarakstu, lai uzzinātu, kuri ir tie albumi, ar kuriem vismaz es asociēšu 2007.gadu kopumā un kurus es visticamāk cītīgi turpināšu cienīt un godāt arī rakstot 2010.gada topu. Īsāk izsakoties – Mūzika 2007 un 25+1 albuma saraksts, kurā visi un ikviens ir pats labākais.

The Good, The Bad & The Queen ‘The Good, The Bad & The Queen’ (23.01.2007)

Jau pagājušā gada nogalē kļuva zināms, ka britu mūziķa, grupu “Blur” un “Gorillaz” solista Deimona Albarna “blakus-projektu” klāsts ir papildinājies ar vēl vienu, sauktu par “The Good, The Bad & The Queen”, kurā ap viņu pulcējušies grupas “Clash” basists Pols Simonons, grupas “Verve” ģitārists Saimons Tongs un afrobīta radītāja, saksofonista Felas Kutī bundzinieks Tonijs Alens. Pietiks ar pāris šā albuma noklausīšanās reizēm – pirmoreiz tāpat vien, otrreiz – jau ar viskija glāzi rokā vai arī kā citādāk pieskaņojot sevi šā albuma izteiktajai piepīpēta krogus atmosfērai – lai arī jūs nosauktu “The Good, The Bad & The Queen” par labāko Albarna projektu kopš “Blur” laikiem.

The Shins ‘Wincing The Night Away’ (23.01.2007)

Albukerkes indīpopa kvintets “The Shins” savā jaunākajā, trešajā studijas albumā pirmoreiz patiesi pretendē uz “grupas” statusu šī vārda dziļākajā nozīmē. Ja kulinārijā “īsts” pavārs spēj no dažādām sastāvdaļām “sakomponēt” ēdienu, kas tā īsti negaršo pēc nevienas no tām, tad “The Shins” savā jaunākajā ierakstā ir savus “mūzikas pavārmākslas” dotumus nopulējuši teju līdz pilnībai, vienlaikus liekot platei kalpot par vienu no retajiem piemēriem, kad grupa savu pirmo trīs albumu laikā tā arī nav nokritusi zemāk par sevis uzstādīto kvalitātes latiņu.

The Earlies ‘The Enemy Chorus’ (23.01.2007)

Pa pusei Mančestras, pa pusei Teksasas kvarteta “The Earlies” otro albumu visprecīzāk raksturo tajā ievertās kompozīcijas ‘Gone For The Most Part’ nosaukums, kur vārdiņš “gone” domāts kā angļu izteicienā “truly gone fishing”, kad kādam bēniņos, tā teikt, pārāk liels caurvējš izcēlies… Šeit nu ir albums, kuru pat pēc gada rūpīgas klausīšanās neņemtos ielikt nekādos stilistiskos vai žanriskos rāmjos. Sauc kā gribi – psihodēlisks krautroks vai indīpops 60.gadu mērcē ar fagota piedalīšanos. Tā ir pilnīgi traka mūzika!

Klaxons ‘Myths Of The Near Future’ (29.01.2007)

Vieni viņu mūziku sauc par “parastu jauno laiku britu roku ar nelielu elektronisku piešprici”. Citi viņus slavē kā jauna žanra – “new rave” radītājiem. Tie otrie ir tie paši, kas šā Londonas kvarteta koncertos kā dulli lēkā apkārt un vicina, šķiet, vismaz divdesmit gadus deju plačos neredzētos “spīdīgos kociņus”. Tomēr, lai arī kādā stilā “The Klaxons” nespēlētu un lai arī cik lielā mērā viņu debijas plates izraisītais furors nebūtu tipisks mārketinga gājiens, vienu gan ‘Myths Of The Near Future’ prot gana labi – pēc pāris ieraksta noklausīšanās reizēm radīt vēlmi “The Klaxons” iepazīt vietā, kur viņu mūzika, visticamāk, rada vislielāko pārsteiguma un labsajūtas kokteili – deju placī.

The Besnard Lakes ‘The Besnard Lakes Are The Dark Horse’ (20.02.2007)

Atšķirībā no iepriekš minētajiem “Klaxons”, kuru mūziku pilnasinīgi iespējams izbaudīt vien “dzīvajā”, Monreālas indīroka seksteta “The Besnard Lakes” otrais studijas albums ‘The Besnard Lakes Are a Dark Horse’, šķiet, “dzīvajā” nav nospēlējams un ja arī ir, nav ne uz pusi tik baudāms kā šī daudzslāņainā, žanriski aizraujošā, 60.gadu noskaņās veidotā mūzikas plate. Nenoliedzams papildus bonuss – šis ir pirmais “populārās” mūzikas ieraksts daudzu gadu laikā, kurā ir atrodama tāda antikvāra vērtība kā bungu solo.

Patrick Wolf ‘The Magic Position’ (26.02.2007)

Ja spējat iztēloties mūzikas ierakstu, kas varētu sevī apvienot pa druskai no Deivida Bovija, Mariannas Feitfulas un, piemēram, Džefa Baklija repertuāra, tad jau aptuveni nojaušat, ko sagaidīt no Patrika Volfa jaunās plates. Var tikai cerēt, ka pēc iespējas drīzākā laikā Patriks Volfs beidzot zaudēs savu “labākā gandrīz nepazīstamā britu mūziķa” titulu, kurš viņam – 23 gadus vecam dziesminiekam ar diviem lieliskiem ierakstiem “bagāžā” un nenoliedzamu muzikālu briedumu savā jaunākajā veikumā, nu nemaz vairs nepiestāv.

Arcade Fire ‘Neon Bible’ (06.03.2007)

Viņi ir no Kvebekas, viņu debijas albums ‘Bēres’ (‘Funeral’) 2004.gadā bija atrodams ļoti daudzu gada topu virsotnē, un savā otrajā albumā viņi ir radījuši, šķiet, pasaulē pirmo popdziesmu ērģelēm, un tā ir sasodīti grandioza! Pati grupa jauno albumu pielīdzina emocijām, naktī stāvot okeāna krastā. Citi mūzikas eksperti “Arcade Fire” jauno plati apsveic kā “jaunu pierādījumu tam, ka ārtroka žanrs nav miris” un pašu grupu sauc par visu laiku grandiozāko šī žanra kolektīvu “kopš ‘Talking Heads’ ir kļuvuši bezjēdzīgi’. Taču pavisam skaidru valodu runājot – viņi vienkārši apbrīnojami skaistā veidā apdzied pasaules bojāeju.

Air ‘Pocket Symphony’ (06.03.2007)

Nav jābūt “Air” fanam, lai jau pēc pāris plates izgaršošanas reizēm saprastu, ka dueta piektā studijas plate ‘Pocket Symphony’ ir tiesīga pretendēt uz “Air” visu laiku labākā un kvalitatīvākā albuma titulu. Lai arī no diska 12 skaņdarbiem tikai četri ir vārda vistiešākajā nozīmē instrumentāli, platē nepārprotams uzsvars likts uz pavadījumiem, krāšņām instrumentācijām, niansēm. Citiem vārdiem sakot – “mūzikas pedantisms”, turklāt šī vārda vislabākajā nozīmē.

Ry Cooder ‘My Name Is Buddy’ (06.03.2007)

Viens no visu laiku talantīgākajiem un daudzpusīgākajiem ģitāristiem – Rajs Kūders pēc ļoti daudziem ierakstiem, kas saturiskā ziņā gremdējušies te Kubas, te Āfrikas un citu valstu un tautu mūzikā, nu – savā, šķiet, divdesmitseptītajā albumā – pievērsies Misisipī deltas blūzam un tā sauktās „depresijas ēras” mūzikai kopumā. Rezultātu var visprecīzāk raksturot ar kāda mana drauga uzsaukumu: “Lūk, TĀ ir jāizklausās īstam kantrī!”. No vienas puses šis ieraksts ir iztrūcis „pužļa” gabaliņš Kūdera 70.gadu diskogrāfijā, savukārt no klausītāja skatu punkta – unikāla vilciena biļete atpakaļ aptuveni 70 gadus senā pagātnē, kad ne tikai mūzikā, bet arī cilvēku uztverē dominēja pavisam citas vērtības.

Dzelzs Vilks ‘Sārtā rītausma’ (15.03.2007)

Pat ja neesi nekāds dižais latviešu mūzikas cienītājs, varbūt pat par tādu “Dzelzs vilku” neko neesi dzirdējis un ja arī būtu – visa šitā “sintētiskā roka” padarīšana tev šķiet gluži vienaldzīga – pat tad nevar neuzteikt grupas jaunāko veikumu, kas, iezīmējot “Dzelzs vilka” 16.pastāvēšanas gadskārtu, nenoliedzami ir ne tikai grupas labākais albums, bet arī nozīmīgs un ilgi gaidīts solis ceļā uz pašmāju, atļaušos teikt – šobrīd agonējošās rokmūzikas atveseļošanu un attīstību.

LCD Soundsystem ‘Sound Of Silver’ (20.03.2007)

Ņujorkas producenta Džeimsa Mērfija projekta “LCD Soundsystem” pirmā plate – 2005.gada janvārī klajā nākušais paštitulētais albums ‘LCD Soundsystem’ saņēma divas “Grammy” nominācijas un ar atplestām rokām tika “uzņemts” neskaitāmos 2005.gada “Labāko albumu” topos. Un ne jau tikai pieraduma dēļ šāds pats liktenis sagaidījis arī projekta otro studijas albumu ‘Sound Of Silver’. Starp dažādu žanru un sarežģītības pakāpes skaņdarbiem nevar nepamanīt albuma pastiprināto aizraušanos ar “IDM” (”Intelligent dance music”) skaņu dekorācijām un, lai arī var piekrist Stīvam Albinī par “IDM” skaistumkonkursam līdzīgo pieeju mūzikai, tomēr ‘Sound Of Silver’ ir neierasti veiksmīgs piemērs, vienlaikus nezaudējot ne šī vārdu salikuma “inteliģento”, ne “deju mūzikas” pusi.

Goran Gora ‘Jet Lag’ (26.03.2007)

Vērā ņemama piezīme – šī ir pašmāju dziesminieka Goran Gora DEBIJAS plate. Pēc plašu popularitāti iemantojuša debijas radiohita (’Slow Down’), ļoti “pretencioza” solokoncerta kinoteātrī “Rīga” un dažādām performancēm aiz Latvijas robežām (tostarp dalība 2006.gada “SxSW” festivālā Teksasā), pašmāju dziesminieka un “eksporta cerībaa” Goran Gora pirmais albums ne vien ir pelnījis slavas vārdus tādēļ, ka apbrīnojamā kārtā beidzot Latvijā ir tapis kāds kvalitatīvs, daudzpusīgs un gudrs “jauno laiku” dziesminieku disks – papildus tam ‘Jet Lag’ ir arī albums, kas bez pūlēm pārtrumpo citus šā žanra mūziķus aiz Latvijas robežām. Bez jebkāda “presinga” klausītājam tiek dota izvēle – minēto ierakstu atzīt par lielisku “pirms-gulētiešanas albumu” vai arī, paturot prātā termina “jet lag” nozīmi, iedziļināties tajā, ko savā būtībā var nosaukt par mūzikas valodā ietvertu Goran Gora “sava es” meklējumu. Lieki teikt, ka rezultāts nosaucams par neticami veiksmīgu!

Imants Daksis ‘Mežs ieiet sevī’ (13.04.2007)

Nupat jau patiesi mūsu pašu “bards” Imants Daksis ir pārspējis pats sevi un radījis taustāmu pierādījumu savām tiesībām tikt minētam blakus tādiem vārdiem kā Kaspars Dimiters un Haralds Sīmanis. ‘Mežs ieiet sevī’ ir konceptuāls albums, kurš no sava klausītāja paģēr atbilstošu, nedalītu uzmanību. Var, protams, smīkņāt par faktu, ka šis ir mūziķa nu jau devītais studijas un septītais solo albums. Vispār pieļauju, ka Imants Daksis ir vis-”apsmīkņotākais” pašmāju mūziķis, ar domu, “neizskatās, ka man varētu patikt…”. Bet “tā vērts” ir jau sen, un kamēr par Daksi spriedīs tikai pēc viņa bārdas garuma un nevis aizmirsties aicinošās dzejas, tikmēr viņa mūzikas dziļuma baudīšana, par laimi, paliks visnotaļ priviliģēts pasākums.

Nine Inch Nails ‘Year Zero’ (17.04.2007)

Trenta Reznora konceptalbums ‘Year Zero’ ļoti precīzi ir nosaucams par „skaņu kolāžu”, kur nozīmīgu vietu ieņem improvizācija, turklāt pamatā Reznors improvizējis tieši ar dziesmu kompozicionālo izkārtojumu un dažādu žanru mikstūru vienas dziesmas ietvaros. Protams, tas joprojām ir alternatīvais roks visā savā dailē, taču ar jūtamiem progresīvā roka elementiem, un tādi skaņdarbi kā ‘Vessel’ vai ‘My Violent Heart’ to, šķiet, visveiksmīgāk arī demonstrē – tas ir agresīvs, industriāls roks izkropļotu ģitāru un sintezatoru un skaņu ģeneratoru improvizācijas pavadījumā, kuram pāri paceļas konkrētās dziesmas „ziņojums”. Par ko šis ziņojums? Protams, par pasaules galu!

Hospitāļu Iela ‘Pūķis’ (05.06.2007)

Arī pirms “Hospitāļu ielas” trešās studijas plates klajā nākšanas biju epizodiski pamanījis to, ka “hosielas” mūzika sevi neatklāj uzreiz un tai piemīt latviski netulkojamā īpašība – “it grows on you”. ‘Pūķis’ šai sakarībā ir piemērs vispārākajā pakāpē – ja vēl jūnijā albums izklausījās mazliet pašpietiekams un samocīts, tad dažu mēnešu laikā esmu absolūti mainījis savu viedokli par šo ierakstu un skatījumu uz to. Nobriestot kopā ar savu klausītāju, ‘Pūķis’ pārstāv noskaņas, kuras visprecīzāk ir raksturojis pats grupas līderis Edgars Šubrovskis, kad pirms grupas minikoncerta festivālā “Bildes 2007” viņš teica: “Nesen kādā ballītē konstatēju, ka nezinu nevienu no tām dziesmām, kuras “tagad dzied” tusiņos. Tāpēc nolēmu, ka ir laiks “jaunajiem” parādīt, kādas dziesmas savulaik ballītēs dziedājām mēs visi.” Un izskan “hosielas” versija par Coja ‘Rjadom so mnoj’…

The White Stripes ‘Icky Thump’ (19.06.2007)

Vai nu tas ir Džeka Vaita nesen radītā kolektīva „The Raconteurs” iespaids vai arī grupas „The White Stripes” likumsakarīga attīstība jauna skanējuma un muzikālo apvāršņu virzienā, taču jebkurā gadījumā – dueta jaunākais, sestais ieraksts ‘Icky Thump’ burtiski šokē ar ārdošu un „zem ādas” palienošu, enerģijas pārpilnu rokmūziku. Piemetinot, ka „The White Stripes” sen nav bijuši tik ļoti piederīgi rokmūzikai tās klasiskākajā izpratnē, jāsecina, ka ‘Icky Thump’ ir visas iespējas kļūt par to ierakstu, kas visiem tiem, kas iepriekš nav sapratuši, „no kura gala sākt”, pavērs ieskatu „The White Stripes” un jau desmit gadus un sešus albumus ilgajā karjerā.

Bat For Lashes ‘Fur And Gold’ (31.07.2007/11.09.2006)

Lūk, arī iemesls iepriekš piesauktajai, mistiskajai “25+1” formulai šā topa ievadā. Sākotnēji nācis klajā jau pagājušogad, manas un daudzu citu mūzikas mīļu ausis šis britu dziedātājas Natašas Kānas soloprojekta “Bat For Lashes” debijas ieraksts sasniedzis tikai šogad, kad, par godu albuma nominēšanai “Mercury” mūzikas balvai, tas tika laists klajā atkārtoti. Vieni šās jaunās lēdijas mūzikā saklausa Bjorkas ietekmi, citi apjūsmo tās “ne-no-šīs-pasaules-un-laika” skanējumu, ko tā vien prasās salīdzināt ar Keitu Bušu. Taču vienisprātis ir visi – šī ir mūzika, kurā nesvarīgi kļūst tās ietekmes avoti, bet tam visam pāri – mūzika, kurā grūti neiemīlēties.

M.I.A. – ‘Kala’ (20.08.2007)

“I put people on the map that never seen a map, i show `em somin they aint never seen and hope they make it back” – tā savā otrajā albumā deklarē viena no pēdējo gadu tiešākajām, bezkaunīgākajām un pašpuiciskākajām māksliniecēm – Šrilankā dzimusī, Lielbritānijā dzīvojošā hiphopa “dziesminiece” Maja Arulpragasama, pazīstama arī kā “M.I.A.”. Šīs rindas atrodamas dziesmā, kuras nosaukums (‘$20) atspoguļo “AK” automāta cenu Āfrikā, un ja pēc visa iepriekšminētā kādam vēl nepalika skaidrs, tad albums ‘Kala’ ir ārkārtīgi politisks, atklāts, tiešs un tekstuāli “skaļš”. Trijos vārdos – izteikti sociāls “etnohiphops”.

The New Pornographers ‘Challengers’ (21.08.2007)

Piedod, Francija – tavs laiks ir pagājis. Jau dažus gadus visromantiskākā “jauno laiku” mūzika top tieši Kanādā, un “The New Pornographers” ceturtais studijas albums jau no tā pirmajām notīm piedāvā vienu no pēdējo gadu aizraujošākajiem indīpopa ierakstiem, kura pavadījumā par neko citu kā vien pieneņu pļavām, draugu smiekliem un patiesu mīlestību domāt nav iespējams.

Tumors ‘Ideoti’ (12.09.2007)

Baldones pseido-pankroka kolektīva „Tumors” debijas plate ‘Ideoti’ ir lielisks pankroka un šībrīža „post-punk revival” viļņa elementu kokteilis. Grupas „odziņa” ir tās līdera – Pētera Riekstiņa improvizējošais vokāls un ekselentie dziesmu teksti. Mantra „neviens negrib būt vecs, neviens negrib būt vecs” un jaunā albuma „ieperošākais” skaņdarbs ‘Puika ar pistoli’, kurā ir atrodamas rindas „šodien šķūnī atradu savam kalašņikovam lodes / tagad esam skaisti, gribam iet cilvēkos (..) nekad nebūtu domājis, ka katra tante grib sirdī sev svinu”, ir labākie piemēri tam, ka „Tumors”, pus-pa-jokam, bet vienlaikus gana nopietni ir pagaidām vienīgais kolektīvs, kas izrāda gatavību „aizlāpīt” to robu pašmāju mūzikā, kuru ir atstājusi grupas „Zig Zag” pazušana no aktīvās muzicēšanas.

Babyshambles ‘Shotter’s Nation’ (01.10.2007)

Atšķirībā no „Babyshambles” debijas plates, šoreiz vārds „albums” šī termina patiesajā nozīmē var tikt lietots bez bēdu, un galvenokārt tas ir darāms pateicoties ‘Shotter’s Nation’ aizraujošajai vidusdaļai, kur cits pēc citas satilpušas šūpuļdziesmas tiem bērniem, kuri allaž ir vēlējušies nevis piedzimt laimes, bet, piemēram, „Led Zeppelin” krekliņā. Tā vien izskatās, ka Pīts Dohertijs pēc visām šī gada peripetijām – tiesas prāvām, aizliegumiem un cietumsoda draudiem – ir vienkārši saņēmies un vairāk uzmanības sācis veltīt savai otrai lielākajai kaislībai – mūzikai. Vai nu tas, vai arī viņa nagos ir nonākušas patiešām reti kvalitatīvas un iedarbīgas vielas. Un jūs vēl neticējāt – protams, ka rokenrols nav miris!

Beirut ‘The Flying Club Cup’ (09.10.2007)

Sakrusto Jana Tīrsena komponētos filmu skaņu celiņus ar slavenā Balkānu mūzikas guru Bobana Markoviča pūtēju orķestra skaņām, un tu nebūsi tālu no šā – Libānas galvaspilsētas vārdā sauktā mūzikas projekta – skanējuma izprašanas. Albuma nosaukums cēlies no 20.gadsimta pašā sākumā Parīzē notikušiem gaisa balonu festivāliem, un tā laika “šansonu” elpa arī ir ‘The Flying Club Cup’ vizītkarte, savukārt pats Zeks Kondons jeb „Beirut” turpina dzīvot citā gadsimtā, ar savu mūziku aicinot aizdomāties par pagājušajiem un vēl gaidāmajiem laikiem. Te ir runa par mūziķi, kurš, dziedot vismaz pusgadsimtu senos toņos, ir iespējis radīt spilgtu paraugu tam, cik neierobežotas attīstības iespējas sagaida „dziesminieku” žanru nākotnē.

Band Of Horses ‘Cease To Begin’ (09.10.2007)

Sietlas indie-roka kolektīvs „Band Of Horses” atgriežas ar otro albumu divu gadu laikā, un tā ir lieliska ziņa gan tiem, kas pagājušogad jūsmoja par kritiķu izslavēto „Band Of Horses” debijas plati, gan arī tiem, kas, iespējams, pat nenojaušot par šāda kolektīva pastāvēšanu, jūsmo par mūziku, kuras pavadījumā „atslēgties” no realitātes un pasapņot par laikiem, kas bijuši vai tikai vēl būs.

Robert Wyatt ‘Comicopera’ (09.10.2007)

Tas vienlaikus ir tipisks Vaiata albums, jo ir tik sarežģīts un netradicionāls, ka pārāk bieži to klausīties ir neiespējami, bet vienlaikus ‘Comicopera’ arī ir klausītājam visdraudzīgākais un pozitīvā nozīmē šokējošākais Vaiata disks, ko nevar nevērtēt arī ārpus šā ekstraordinārā mūziķa daiļrades. Abstrahējoties no jautājumiem par gaumi un patiku, profesionālā ziņā nav nekādu vērā ņemamu iemeslu, kāpēc ‘Comicopera’ nevarētu tikt saukts par Vaijata labāko un vienu no šī gada profesionālākajiem un kvalitatīvākajiem oriģinālmūzikas ierakstiem.

Radiohead ‘In Rainbows’ (10.10.2007)
2007.gads būs un paliks tas gads, kad mūziķi lielākā vai mazākā mērā pirmoreiz patiesi “parādīja zobus” mūzikas industrijai kopumā, taču “Radiohead” jaunākais albums nedalītu pasaules uzmanību izpelnījies ne jau nu tikai šādu iemeslu dēļ. Grupa, kurai jau sen nav ko zaudēt, savu klausītāju ir uzrunājusi daudz personiskāk nekā ierasts. Tieši šī intimitāte arī ir un paliek ‘In Rainbows’ precīzākais raksturojums, un te nu vairs nekādi vārdi neatsvērs tos pārdzīvojumus vai emocijas, kuras katram individuāli sagādās ikviena šīs plates nots. Meistardarbs.

Pienvedēja Piedzīvojumi ‘Rīga ir gatava’(09.11.2007)

“Pienvedēju” jaunākā, pēc piecu gadu pauzes izdotā piektā studijas plate gan, jāatzīst, ir tās reklāmas saukļa cienīga – šeit tiešām varētu būt runa par gada labāko (vienīgo?) patiesas rokmūzikas albumu Latvijā. Jā, protams, ‘Rīga ir gatava’ savu augsto vērtējumu kritiķu (un arī grupas fanu) acīs iegūst neba jau pateicoties “no jauna izgudrotam velosipēdam”, bet gan tāpēc, ka, tautas valodā izsakoties, “šeit viss ir kārtībā”. Bez liekas paštīksmināšanās, bezjēdzības, liekvārdības, šī ir latviešu rokmūzika savās labākajās izpausmēs. Un varam tikai apsveikt Latvijas “leģendārās roka tradīcijas”, kas attīstījušās līdz tādiem prātam netveramiem augstumiem kā viens pieklājīgs roka albums piecgadē.