Varbūt brīžiem ir pagrūti “salīmēt bildi kopā”, ka šie ir tie paši divi mūziķi, kas kā aptrakuši kopā ar pašmāju skatītāju tūkstošiem aptuveni pirms gada vairāk nekā trīs stundas no vietas lēkāja “Arēnā Rīga”. Tie paši, kuru mūzikas pavadījumā ‘Everything, Everything’ DVD ierakstā pat dīvānā sēžot jūties kā tas čalis, kas ‘Born Slippy’ laikā skrien cauri publikas masām ar milzīgu, kvēlojošu lāpu. Un tomēr nekas no tā netraucē ‘Oblivion With Bells’ būt vienam no šī gada kvalitatīvākajiem – daudzējādā ziņā – elektroniskās mūzikas ierakstiem.
Ja reiz par kvalitātēm, tad pirmais, kas pat grupas daiļrades nepārzinātājam iekrīt ausī, ir jaunās, pēc skaita sestās grupas plates skanējuma dzidrums un sabalansētība, kam pateicoties plate dažādos forumos un fanu lapās jau kļuvusi par svaigu papildinājumu tiem ierakstiem, kurus parasti izmanto kā “katalizatorus” labas skaņu sistēmas testēšanā un absolūtas audiālas baudas gūšanā. Tā kā – ja nu kāds nekaunas no šāda sava fetiša, varat droši kaut vai tikai prieka pēc pasist ‘Oblivion With Bells’ padusē un iet pakaitināt (vai tieši otrādāk) labas audiotehnikas salonu pārdevējus. Rezultāts var pārsteigt.
Arī saturiskā ziņā “Underworld” veidotāju – britu dīdžeju Karla Haida un Rika Smita jaunākais veikums ‘Oblivion With Bells’ neatstāj vienaldzīgu. Jau ar albuma pirmajām taktīm – plati ievadošo pirmo singlu ‘Crocodile’ (skat.video), kura sintezatoru arpēdžijas un pēc brīža dzimstošā vienkāršā ritma pulsācija pamatīgi prātā atsauc “Kraftwerk” skanējumu, klausītājs var sākt rēķināties, ka šoreiz runa ir par mazliet citādākiem “Underworld” kā ierasts. Plūstoši plates ievadskaņdarbs pāriet mazliet “chill-out-iskajā” ‘Beautiful Burnout’, kuru caurvijošais, bravūrīgais galvenās tēmas sintezatora tonis atgādina to, kas jo bieži izmantots “Faithless” mūzikā. Taču tās ir maznozīmīgas līdzības un vairāk pierāda to, ka, par spīti faktam, ka abas albuma pirmās kompozīcijas kopsummā ilgst gandrīz 15 minūtes, šeit nav vietas atslābumam, apnikumam vai vienveidīgai “bumsīšanai”, kā noteikti neuzmanīgs vai iedziļināties negribošs garāmgājējs varētu nospriest.
[youtube CuMjeiDSCOY nolink]
Albuma sākumdaļas “neērtākais” skaņdarbs ‘Holding The Moth’, pateicoties dziesmu caurvijošajam rečitatīvam, mazliet ļaujas tapt pielīdzināts “jauno laiku” versijai par ‘Born Slippy’ tēmu – tikpat meditatīvs, klausītāja interesi un mūzikas enerģiju kāpinošs.
Taču, par meditāciju runājot, nedrīkst nepieminēt, šķiet, visa albuma harmoniskāko – jā, arī vienkāršāko, bet līdz ar to arī skaistāko melodiju ‘To Heal’, kura vieniem atgādinās kaut kur dzirdētu kādas filmas skaņu celiņa tēmu, citi savukārt dziesmas melodijā sazīmēs līdzības ar “ambient” žanra vectētiņa Braiena Īno liego kompozīciju ‘An Ending (Ascent)’. Nu arī “Underworld” ir radījis kādu opusu, kuru ierindot šī gada labāko “miega dziesmu” izlasē.
Plates otra puse piedāvā mazliet raupjāku, eksperimentālāku skanējumu. Pirmkārt jau, piekrītot Jāņa Žildes novērojumam, smagnējais ‘Ring Road’, ar visu tā rečitatīvu, patiešām atgādina kaut ko no Pītera Geibriela solokarjeras, konkrētāk – konceptuāli visai līdzīgo ‘The Story of Ovo’. Mirkli vēlāk, pēc “Orbital” stilistikā veidotā ‘Glam Bucket’, ieskanas “elektronisks roks” dziesmas ‘Boy Boy Boy’ izskatā, kuram seko tīrs “ambient” – ‘Cuddle Bunny Vs The Celtic Villages’ ar trokšņiem, kurus praksē vakar demonstrēja pianists Čiks Korea, surdinējot klavieru stīgas un vienlaikus sitot pa taustiņiem. Plate izskan ar diviem klavieru opusiem – teju dziesminieku žanram pierakstāmo ‘Good Morning Cockerel’ un ‘Best Mamgu Ever’, kurā vienkārša bīta pavadījumā “sacilpota” gan klavieru spēle, gan elektroniski apstrādāts, knapi nojaušams dziedājums, veidojot pat šā albuma kontekstā visai vienkāršu opusu, kas tā vien šķiet – pilda tikai “punkta” funkcijas šai albumā. Tomēr, mirkli vēlāk, negaidot ieskanoties ģitāras skaņām, dziesma sāk tālāku attīstību, lai pēc astoņām minūtēm kulminētu spiedzīgos sintezatoru toņos, nezaudējot jau sākumā iegūtos melodijas “slāņus”.
Savdabīgs, patiesi savdabīgs grupas ieraksts, kuru rūdītie grupas fani jau nosaukuši par vilšanos, savukārt tie, kas mazāk pazīstami ar “Underworld” mūziku, nejūtas īpaši slikti par to, ka viņiem iet pie sirds albuma vizuālais, tā sauktajai “kinomūzikai” pielīdzināmais skanējums. Un kam gan tur nepatikt – ‘Oblivion With Bells’ ir klausītājam ļoti “draudzīga” skanējuma albums. Tiesa, vārdu “albums” arī šoreiz lietot būtu pārāk skaļi, jo ieraksta oriģinalitāte un jauda jūtami mazinās aptuveni plates vidū, un beigas šķiet mazliet mākslīgi “piekabinātas”. Taču tai pašā laikā te nu ir grupa, kas nekaunas eksperimentēt, un, ja pavisam godīgi, “viegli aizmirstošs (ar dažiem vērā ņemamiem, spēcīgiem izņēmumiem), bet atšķirīgs sestais albums” izklausās labāk par “ieslīgšanu sevis atražošanā”.
‘Beautiful Burnout’
[audio:Underworld_BeautifulBurnout.mp3]
‘Holding The Moth’
[audio:Underworld_HoldingTheMoth.mp3]
‘To Heal’
[audio:Underworld_ToHeal.mp3]