Šaubos, vai “franču skaņas” meistaru leksikā šāds vārdu savienojums ir sastopams, taču puišu ceturto studijas albumu varētu uzskatīt par “atgriešanos pie saknēm”.

Kamēr visa elektroniskās mūzikas pasaule vēl rausta plecus neziņā par “Air” nākotnes plāniem saistībā ar grupas izdevējkompāniju EMI, franču dueta jaunākais studijas veikums ‘Talkie Walkie’ jau paspējis iekarot veikalu plauktus un neviltotu klausītāju uzmanību. Tiesa, arī šeit viss nav tik vienkārši.

Lai gan rūpīgāks “Air” talanta cienītājs būs pamanījis, ka puiši savā līdzšinējā daiļradē ir “testējuši” visu ko, sākot ar savā ziņā bērnišķīgo, visnotaļ dzīvespriecīgo, “ar-pienu-uz-lūpām” piesātināto ‘Moon Safari’, kas, būdams dueta debijas disks, šokēja, šķiet, visus, kas ir izvēlīgi mūzikā, un beidzot ar drūmi depresīvām noskaņām un saldsērīgu melanholiju puišu pēdējā studijas ierakstā ’10 000 Hz Legend’, tomēr ‘Talkie Walkie’ tikai ar grūtībām var atrast vietu šajā ķēdē. No vienas puses – vienkāršā, nepiespiestā, vietām pat dzīvespriecīgā ambient, pop un elektronikas mūzikas stilu sintēze, kā arī sabiedrības plašākajai daļai saprotamās harmonijas un saskaņas liek pat satraukties par iespējamo “Air” komercializēšanos. No otras puses, jaunā ieraksta neviendabīgums un, piemēram, dziesmas ‘Another Day’ nepārprotamā līdzība ar ‘Playground Love’ no Sofijas Koppolas (kā režisores) debijas kinofilmas ‘The Virgin Suicides’ skaņu celiņa rada dīvainas aizdomas par kādas radošas krīzes iespējamību “Air” daiļradē. Par spīti tam, ar katru dienu aizvien vairāk prātā iesēžas ģeķīgi lipīgā svilpošana no, visticamāk, nākamā ‘Talkie Walkie’ radiosingla ‘Alpha Beta Gaga’, kas savukārt rada ticību virtuālajam “franču skaņas” spēkam, kā arī “Air” varēšanai.