Kad šveiciešu duets “Yello” 1985.gadā izdeva savu ceturto albumu ‘Stella’, kas kļuva par “Yello” komercialitātes kulminācijas punktu, lielākā daļa mūzikas aprindām tuvu stāvošo cilvēku neticēja, ka puiši varētu būt spējīgi uz ko vairāk.
Viņu šaubas apliecināja pēc diviem gadiem izdotais disks ‘One Second’, kuru neglāba pat velsiešu dīvas Šīrlijas Basijas līdzdalība un, lai gan pēc nepilna gada “Yello” izdevās vēlreiz satricināt visus pasaules klubus un elektroniskās mūzikas cienītājus ar kulta skaņdarbu ‘The Race’ no jau sestā šveiciešu albuma ‘Flag’, tomēr tā bija tikai vārga atblāzma no tā, ko puiši piedāvāja 80.gadu sākumā dziesmās ‘Bostich’ vai arī vēlāko gadu ‘Vicious Games’ un ‘Oh, Yeah’. “Yello” nu bija nonākusi sprukās – vai nu ar godu atkāpties un sevis izveidoto progroka un sintīpopa lauciņu atdot likteņa ziņā (kas, visticamāk, iezīmētu šī mūzikas stila beigas), vai arī par spīti visam cīnīties, norīt neskaitāmos pārmetumus par sevis parodēšanu un velosipēdiem, kas atkal un no jauna tiek izgudroti “Yello” albumos.
Vēl jo lielāks bija mans pārsteigums, kad, gaidīdams kārtējo neizteiksmīgo “Yello” ierakstu, līdzīgu tiem četriem, kurus pēdējās desmitgades laikā puiši ir laiduši klajā, pretim saņēmu ļoti inteliģentu, atturīgu un izteikti konceptuālu albumu. “Yello” vēl joprojām ir uzticīgi Latīņamerikas ritmiem, taču mainījusies ir kopējā diska noskaņa – albumu caurstrāvo patīkams atmosfēriskums un klausītājs bez pūlēm sevi spēj iedomāties kādā Bogotas nomales klubiņā, kur, cigāru dūmu ieskautas un noplukušas skatuvītes kaktiņā nepiespiesti rosās mūziķu grupiņa, piedāvājot klausītājam un vienkāršam garāmgājējam autentiskus sambas un sokas ritmus. Šajā ainā, protams, neiztrūkstoša ir sintezatoru, skaņas sempleru un citu elektronisko iekārtu līdzdalība, taču tā ne pa visam netraucē albuma kopainai, gluži otrādi – papildina to. Diskā pavīd arī absolūti atšķirīgas notis un noskaņas: spilgti piemēri ir izteikti industriālais ‘Tiger Dust’, kā arī ‘Star Breath, kas ieturēts izteiksmīgā ambient stilā. Tiesa, varbūt nedaudz nevietā ir pārāk uzmācīgie dance ritmi, kas atrodami albuma vidusdaļā, skaņdarbos ‘Planet Dada’ un ‘Soul On Ice’, tomēr tie albumu palīdz strukturēt un padara disku līdzīgu romānam – ar savu ievadu, sarežģījumu, atslābumu un kulmināciju.
Disks atstāj ļoti pārdomāta produkta iespaidu un pavisam reāli varētu būt skaņu celiņš Gabriela Garsijas Markesa “Simt vientulības gadu” mūsdienīgam ekranizējumam. Neatbildēts paliek jautājums, kur Boriss Blanks ir smēlies iedvesmu tik atšķirīgajam albuma skanējumam, taču, neatkarīgi no atbildes, “Yello” atliek tikai pieņemt apsveicēju pūļus un klusi sev uzsist pa plecu. Vēl viena lieliska atgriešanās!