Būtu skumji sava slinkuma pēc šeit nepieminēt šā gada vienu no izslavētākajiem ierakstiem. “Grizzly Bear” ir kārtējie (bez negatīvas pieskaņas) aizokeāna “indie” rokmūziķi, kas rotaļājas ar nu jau par retro kļuvušiem rokmūzikas “štrihiem”, preses relīzēs stāsta par savu cieņu pret “Beach Boys” un Braiena Vilsona daiļradi un kā savā radošajā, tā ikdienas dzīvē uzvedas kā no mēness nokrituši un pēdējos 30-40 gadus garām palaiduši. Tā visa sausais atlikums ir nepārspīlējot – šā gada (ja ne visa gadu desmita) labākā dziesma ‘Two Weeks’ ar, šķiet, vienu no vis-“frīkainākajiem” videoklipiem, ko jebkad esmu redzējis.

[youtube tjecYugTbIQ nolink]

Un tas arī ir viss. (Jau dzirdu “indie” fanus asinām dakšas). Pārējos 11 plates skaņdarbos puišu daudzbalsīgie dziedājumi vairs nepaceļas līdz tādiem augstumiem; dziesmas kļūst samudžinātas, ne tik gaisīgas kā varētu sagaidīt pēc tāda ievada/no “Beach Boys” faniem.

Mēģinot klausīties plati bez piesauktā un acīm redzami galvastiesu pārākā megahita, ‘Veckatismet’ kļūst par profesionāli izveidotu, atstrādātu retro-indiepopa ierakstu, kuram vieta katra sevi cienoša melomāna ierakstu plauktā (blakus “The Shins”, “Final Fantasy”, “Panda Bear”, “Fleet Foxes” u. c. ) – brīžiem, kad apnīk popkultūra un gribas atgriezties “zaļākās zāles” laikos. Taču pat šajā kategorijā “Grizzly Bear” ar savu monotonumu zaudē citiem, kas, iespējams, nav lēkuši tik augstu (uz beigām plate jau pieskaras progrokam), tomēr emocionālā ziņā ir tikuši tālāk.

Noklausies:

‘Southern Point’
[audio:GrizzlyBear_SouthernPoint.mp3]

‘About Face’
[audio:GrizzlyBear_AboutFace.mp3]

‘While You Wait For The Others’
[audio:GrizzlyBear_WhileYouWaitForTheOthers.mp3]