Nu tad beidzot, rakājoties pa milzīgo šogad klajā nākušo, taču vēl nerecenzēto albumu čupu, esmu nonācis arī līdz šā gada jūnijā izdotajai lieliskā mūziķa un ģitārista Raja Kūdera jaunākajai platei ‘I, Flathead’ – pēdējai trīs albumu sērijā par “Ameriku, kuras vairs nav”. Jāatgādina, ka otrā šīs sērijas plate ‘My Name Is Buddy’ bija atrodama arī manā 2007.gada labāko albumu topā.
Offtopic – starp citu, “gaisā virmojošā” un vispārpieņemtā ideja, ka kritiķiem ir jārecenzē tikai pavisam svaigi, tikko klajā nākuši albumi, mani reizēm dzen izmisumā un traucē dzīvot. Tas nav ne godīgi (Latvijā uz vienas rokas pirkstiem ir saskaitāmi cilvēki, kuriem patiešām maksā TIKAI par to, lai viņi visu cauru dienu klausītos un recenzētu mūziku), ne arī saprātīgi – jo tas, kā tu uztver mūziku, ir tieši saistīts ar apstākļiem, kādos tu to klausies. Likumsakarīgi, albums, kurš tev, piemēram, rudenī “besī ārā”, pavasarī liksies jaunus apvāršņus atklājošs. Morāle: mani neinteresē, ka kāds šo plati jau gadu klausās un tagad skaļi brīnīsies: “nu gan Veitners pamodies!”. Viss, flame off.
Tātad, ‘I, Flathead’ noslēdz jaunu ēru daudzveidīgā Kūdera dažādajā diskogrāfijā, kurā ir atrodami gan Āfrikas, gan Kubas mūzikas “posmi”, ja tā var teikt. Pēdējos dažus gadus Kūders kavējas mūzikā, kuru raksturojošajiem žanriem tā vien prasās klāt pierakstīt “klasisks” – klasisks blūzs, klasisks kantrī, klasisks džezs vai svings.
Atšķirībā no ‘My Name Is Buddy’, ‘I, Flathead’ nav tik tumsnējs un arī Misisipi deltas blūzu citē tikai paretam. Tā vietā šeit toties ir “uz kilogramiem” labas – LABAS kantrīmūzikas, krogus stila rokenrola un visa pārējā, kas ietilpst zem skaistā žanra “roots music”, vietumis pieskaroties arī viegliem bosanovas ritmiem, taču atbilstošās proporcijās, lai to nosauktu par “klasisku džezu” Kūdera gaumē. Pats Kūders šeit darbojas ap “steel” ģitāru, basu un paralēli arī dzied pilnām plaušām. Nebūšu pirmais, kas viņa vokālu pielīdzinās “Captain Beefheart”, pārliecinies pats.
Vislielākos komplimentus ‘I Flathead’ sakarā pelnījušas Kūdera spējas radīt un uzkomponēt patiešām pārdomātas, pat stratēģiski precīzas dziesmas, kas veido stratēģiski precīzu albumu, kurš vienkārši nostrādā! Manās acīs tieši pateicoties tādiem cilvēkiem kā, piemēram, Loreta Linna, varbūt arī Elisona Krausa un pilnīgi noteikti Rajs Kūders, kantrīmūzika vēl nav pilnībā zaudējusi savas 20./30.gadu saknes. Un labi, ka tā. Citādāk kantrī jau sen būtu pārtapis par šlāgeri, savukārt visi, kam šāda mūzika tīk – par kovboju biksēs un cepurēs tērptiem ākstiem.
Ja ‘I, Flathead’ būtu tikai kvalitatīvs “roots” mūzikas produkts, tas noteikti nepārkāptu svēto robežu starp “labi” un “wow”, ja tā drīkst teikt. Tomēr, pirmajā mirklī šķietami ietilpstoša fona mūzikas kategorijā, ar laiku plate burtiski aplipina savu klausītāju. Izšķirošais ‘I, Flathead’ bonuss, kura rezultātā plate nepazūd ne prātā, ne arī disku plauktā, ir Kūdera stāstnieka spējas. Vai tas ir tipisks “klasisks” krogus kantrīgabals, vai arī uz art-džeza robežas balansējoši, “film noir” noskaņās veidoti rečitatīvi piepīpētā krogū pie bāra letes… Jebkurš no šā albuma skaņdarbiem ir kā lielisks stāsts – nevis dziesma vai tās teksts, bet stāsts, kurā gribas ieklausīties un kādreiz, kad pats atradīšos kādā piepīpētā krogū, pastāstīt draugiem.
Noklausies:
‘Can I Smoke In Here’
[audio:RyCooder_CanISmokeInHere.mp3]
‘Steel Guitar Heaven’
[audio:RyCooder_SteelGuitarHeaven.mp3]
‘Little Trona Girl’
[audio:RyCooder_LittleTronaGirl.mp3]