Pēc tāda hitu albuma, kāds bija pirmais “Mofo” puišu veikums, jebkas izklausīsies “tā – pa pusei”. Par laimi, tas ir tikai pirmā mirkļa iespaids, un ar laiku grupas otrās plates domīgā, mazliet skumīgā un panopietnā daba atklāj savus plusus. Viens no centrālajiem – “Mofo” savā otrajā albumā nu arī muzikāli izklausās pēc grupas, ne atsevišķu mūziķu projekta.

Zaudējot savam priekšgājējam tādās disciplīnās kā vieglums un “popsīgums”, ja tā drīkst izteikties, ‘Raķete’ piedāvā ko daudz vērtīgāku un “Mofo” sakarā svaigu – tas ir “vienots rokraksts”, ja vēlaties – koncepcija, viengabalainība, kas nupat jau skaidri pasaka, ko “Mofo” paši par sevi domā un kurp vēlas iet. Prom no noteikumiem, pretim “godīgai”, patiesai mūzikai, kur svarīgs tas, kurš to radījis un nevis tas, cik “lipīgas” ir harmonijas vai tas, cik daudz radiohitu te atrodams. Par pēdējo disciplīnu laikam grupai nāksies jaunās plates sakarā saņemt vislielākos jautājumus un pārmetumus no pašmāju klausītājiem, kuri vēl ir jāradina pie šādas – mūzikas “ar cilvēcisko faktoru”; mūzikas, kurā ir jāieklausās pašam, kura pati “nekāpj uz ausīm”.

Papildus tam, ka savā jaunākajā ierakstā “Mofo” ir stāstnieki (kuriem gan, manuprāt, jāpiestrādā pie šo “stāstu” tekstiem), šeit jārunā arī par kvalitatīvu, ne kvantitatīvu pieeju dziesmu radīšanā. Lai arī, gatavojot jauno ierakstu, grupa pusgada laikā radījusi aptuveni divdesmit dziesmu uzmetumus, atgriežoties no Pētera Helma (“Aparāts”) Zviedrijas ierakstu studijas “Mofo” kabatā bijušas trīspadsmit dziesmas, pie kurām vēl nācies piestrādāt. Šī nelielā spriedze, nepārliecinātība par rezultāta “pareizumu” un beigu uzdrīkstēšanās, riskēšana ir jūtama ikkatrā ‘Raķetes’ dziesmā, savdabīgā manierē daudz ko pastāstot par plates tapšanu un, pats galvenais – radot sajūtamu klausītāja klātbūtnes efektu. ‘Raķete’ ir kā filma, kurā viegli sevi iztēloties galvenā varoņa ādā.

Tiesa, tie vairs nav tie “Mofo”, kurus tā vien prasās pielīdzināt britu kolektīvam “Doves”. Izmaiņas grupas skanējumā (brutāli izsakoties – dažas popkultūras atliekas nomainot ar smalku (detalizētu), kvalitatīvu un mūsu platuma grādiem visnotaļ oriģinālu roku) saistāmas ar nelielām izmaiņām grupas sastāvā. Līdz ar Edgara Rubeņa ģitāru grupas skanējumā ir ienākušas teju vai postrokam piemērojamas harmonijas un rifi; spilgtākais piemērs – ģitāras iespēle vienā no albuma labākajām dziesmām, ‘Frekvences’. Pieminēšanas vērtas ir vietumis albumā jūtamās atsauces vai līdzības ar mazliet piemirstajām pašmāju mūzikas leģendām “Oceanfall” (‘Teleskops’, ‘Vakars Centra Virzienā’).

Var just, ka “Mofo” šai platē jau atļāvušies būt grupa šā vārda patiesākajā nozīmē – tie ir mēģinājumi, ideju atvasināšana, kaut kāda mēra eksperimenti, tik ļoti nesatraucoties par to, “vai tā vajadzētu” un “ko citi par to teiks”. Jo tieši tā grupās notiek. Jo nekļūdās jau tikai tas, kurš neko nedara. Tā vai citādi, ‘Raķete’ ir spilgts pierādījums tam, ka “Mofo” ir veiksmīgi izvairījušies no “grūtā” otrā albuma sindroma, paceļoties pāri hitu un singlu kategorijai un liekot visiem, kas līdz šim grupu uztvēra kaut kādā mērā pašsaprotami, pa īstam novērtēt, “kas lācītim vēderā”.

Noklausies:

‘Nekustamais Īpašums’
[audio:Mofo_NekustamaisIpasums.mp3]

‘Teleskops’
[audio:Mofo_Teleskops.mp3]

‘Frekvences’
[audio:Mofo_Frekvences.mp3]

Visu albumu pilnā apmērā un (vismaz pagaidām) bez maksas iespējams lejuplādēt šeit. CD formātā tas nāks/jau nācis klajā jūlijā.