Turpinot kavēties pašmāju mūzikas vides nesenākajos devumos, pēc pāris reižu noklausīšanās rodas ko teikt arī par grupas “IndyGo” paštitulēto debijas albumu, kas nule tapis izdots apgāda “Raibā Taureņa ieraksti” paspārnē, kā jau tas pienākas šīgada festivāla “Stage Number One” uzvarētājiem.

Tā kā dažādu iemeslu dēļ (izteikti muzikālu) ir nācies sekot grupas solista Mārtiņa Vatera un ģitārista Jāņa Volkinšteina jeb Volkija gaitām arī senāk, vēl grupas “Blackout” darbības laikā, tad šķita aizraujoši “uzrakt” tā laika demoierakstus un, tā teikt, izsekot grupas muzikālo gaitu transformācijām. Bez tam, šādu aktivitāti sekmēja arī fakts, ka dažas no albumā dzirdamajām kompozīcijām ir laika gaitā pārveidojušās senāku laiku kompozīcijas un, sagadīšanās vai likumsakarība, taču tieši tās arī sakrīt ar plates labākajām epizodēm.

Ierakstu ieskandina ‘Ūdenstorņos dzeltenos’ – tipiski “zēskāriskā” manierē veidots hīts, par kuru labākos vārdus būtu jāvelta Volkija ģitārspēlei (ievads nedaudz atsauc prātā “Cocteau Twins”), kā arī, protams, Vatera vokāls, kas, šķiet, varētu tikt nosaukts par grupas lauru galveno plūcēju. Dziesmas otrajā daļā ieskanas arī “liepājroka” elementi – šis tas no Fēliksa Ķiģeļa. Līdz ar otro skaņdarbu diskā ieskanas “pagātnes atmiņas” – dziesma ‘Superman’, ja ne tapusi grupas “Blackout” pastāvēšanas laikā, tad ļoti konkrēti atgādina tā laika noskaņas, kas atsaucas gan uz Vatera atšķirīgo dziedāšanas manieri, gan uz Volkija ģitāras toni.

Līdz ar trešo diska skaņdarbu ‘Sapņu pils’ grupa sevi piesaka ar nedaudz “skarbāku” noti un kopā ar sekojošo ‘Patiesības’, kura aizraujošākais elements varētu būt dziesmas lauztais ritms, jau vairāk manipulē ar “R.A.P.” vai “Dzelzs Vilks” izteiksmes līdzekļiem, lai arī manāmas dažas oriģinālas izpausmes. Abi skaņdarbi ir “kroņa numurs” ģitāras solo ziņā.

‘Nav laika apstāties’ ir visai sens grupas skaņdarbs un, par spīti faktam, ka sākotnējā, miermīlīgākā versija grupai “piestāvēja” vairāk, tā ar laiku tika apaudzēta ar “dusmīgākiem” rifiem un no grupas “Papa Roach” skaņdarba ‘Last Resort’ aizgūtam ritma zīmējumam. ‘Altāra dziesmā’ atkal ieskanas “Z-Scars” klātbūtne, kas šoreiz atsvaidzināta ar “Pienvedēja piedzīvojumu” sākumposma daiļrades elementiem.

Albuma otrā puse, jāatzīst, ir nedaudz aizraujošāka par pirmo tā daļu, kaut vai dziesmu daudzpusības dēļ. Tā, piemēram, ‘Santa Clauss’, šķiet, ir grupas šībrīža “niknākais” opuss ar neiztrūkstošiem vokāla ķērcieniem, savukārt tam uz pēdām seko uz latviešu tautasdziesmu bāzes kaldinātā ‘Mans bālinis karā jāja’ – manuprāt, gana izdevies mēģinājums “modernās tautasdziesmas” lauciņā – ar svinga ritmu, ļoti tautisku “bāleliņa” dziedājumu un fūzētas ģitāras treļļiem. ‘Uncha dziesma’ kārtējo reizi pierāda Vatera vokāla neierobežotās iespējas, kas sevi, kā jau secināts, vislabprātāk atklāj liriskākos skaņdarbos. Dziesmas ‘Swings’, kas patiesībā ir vienkārši straujāka skaņdarba ‘Nav laika apstāties’ versija, noslēgumā beidzot iespējams dzirdēt Uldi Rudaku dziedam, kaut vai tikai pāris sekunžu ilgā frāzē ‘Kurš nesīs balvu?’. Apburoši!

Lai arī ieraksts pārsteidzošā kārtā pēc atkārtotām noklausīšanās reizēm atklāj jaunas detaļas, tomēr ne par velti katrā tā skaņdarbā kā “izmantoto literatūru” iespējams minēt gana daudz kā pašmāju, tā arī ārzemju izpildītāju, atklājot ieraksta, manuprāt, galveno problēmu – nespēju izšķirties, ko tad īsti grupa vēlas spēlēt – liriskās un roķīgās diska epizodes, aptuveni vienādi pārstāvētas albumā, atklāti disonē, turklāt tās vieno fakts, ka pat pašmāju vidē tas viss jau ir dzirdēts. Diemžēl jāsecina, ka šībrīža situācijas centrālais trumpis varētu būt vienīgi iespēja kvalificēties vienlaikus gan “Z-Scars”, gan “R.A.P.” koncertu iesildītāju vakancei, jo ar grupas stila un virzības definēšanu nāksies pagaidīt līdz ‘IndyGo’ nākošajai platei.

Noklausies:

‘Superman’
[audio:IndyGo_Superman.mp3]

‘Mans bālinis karā jāja’
[audio:IndyGo_MansBaalinisKaraaJaaja.mp3]

‘Deja’
[audio:IndyGo_Deja.mp3]