Sākas daudzsološi, beidzas grandiozi, bet kāpēc šis noteikti nebūs mans mīļākais Muse ieraksts? Kā jau allaž šādos – jūtami pārproducētu albumu – gadījumos arguments “pārāk daudz labu ideju” parasti kā tāds bumerangs trāpa pašam kritiķim pa pieri. Jo vai gan 8 putukrējuma tortes un viena svecīte nav labāk par “standarta” variantu?

Nu nav, patiešām nav! Jau tad, kad mūzikas medijus apšalca ziņa par albumu, kuram grupa jau saģenerējusi “vismaz 40 dziesmas”, no kurām viena būšot “15 minūšu speisroka solo”, nebiju no tiem, kas sajūsmā lauza krēslus. It kā esmu mūzikas aprindām reiz gana tuvu stāvējis (vai sēdējis, whatever), bet šo te “40 jaunas dziesmas” un “60 labas idejas” pasākumu es nesaprotu. Laikam jau savulaik vienkārši nebijām tik labi, jo katra dziesma mēģinājumos nāca lēnām, rūpīgi, un katra dzimusi ideja uzreiz tika likta lietā, nevis krauta maisā, lai pēc tam, kā ar lego spēlējoties, no ideju drumslām kopā saķibinātu dziesmu/albumu.

Tieši šāds – saķibināts un absolūti ne plūstošs vai vārdam “albums” atbilstošs arī izklausās jaunais “Muse” ieraksts. Savā klasiskās mūzikas arpēdžiju un štampu izmantojumā “Muse” nupat ir kulminējusi līdz tādiem “augstumiem”, ka vairāku plates dziesmu (‘Resistance’, ‘MK Ultra’) meldiņi jau sāk izklausīties pēc kaut kāda skumja “trance” (tikai, pārpratuma pēc, ar roka ritmu pamatā), kam vieta C klases kinofilmu titros vai “Ultimate Compilation” stila izlasēs. Bija reiz tāds mākslinieks Roberts Mailzs un viņam bija dziesma ‘Children’… Ar to subjektīvi arī skaidroju daudzos sajūsmas vārdus jaunā albuma sakarā – jā, ir vairākas smukas melodijas. Bet mūzika tā nav.

Priecīgākie mirkļi plates skanējumā, kā jau minēju, ir tās ievadopuss ‘Uprising’, kā arī plates izskaņā atrodamais “15 minūšu speisroka solo”, kas ir pārtapis 3 dziesmu rok-simfonijā ‘Exogenesis’ un kurā Metjū Belamijs acīm redzami ir izlicis visu savu “Muse” arsenālu (šis opuss esot tapis vairākus gadus – tas šoreiz IR dzirdams). Abi minētie ir kā minimums cienīgi iepriekšējās “Muse” plates turpinātāji, lai neteiktu, ka tos klausoties, es vismaz spēju prātā salikt kopā, ka šie ir tie paši “Muse”, kas reiz radīja ‘Origin Of Symmetry’.

Pārējais ir un paliek gūzma ar ideju drumslām, kuras bieži nemaz nav tik labas kā te ievadā minēju un nereti “iet cauri” tikai pateicoties grupas grandiozajam ego – kā, piemēram, dziesma ‘United States of Eurasia’, kur nepilnās 6 minūtēs vietu atradis gan simfoniskais orķestris, gan divi pilnīgi precīzi kopēti akordi no “Queen” ‘We are the champions’, gan Tuvo Austrumu motīvi a-la Indianas Džonsa filmu mūzikas stilā. TMI, tikai nevis “too much information”, bet gan “too much ideas” – tā Twitter strupo izteikumu laikmetā ļoti prasās raksturot “Muse” piekto plati ‘The Resistance’.

Noklausies:

‘Uprising’

‘Undisclosed Desires’

‘Exogenesis Pt.1: Ouverture’