Mančestras indie-roka apvienības “Doves” ceturtā plate ir mans, iespējams, šī gada gaidītākais ieraksts. Blakus Geibriela jaunajai platei. Kā vieni, tā otrs īpaši neaizraujas ar jaunu ierakstu izdošanu (pēdējais “Doves” ieraksts ‘Some Cities’ nāca klajā pirms četriem gadiem), kas vēl jo vairāk nozīmē svētkus ikreiz, kad vari ar trīcošu sirdi nospiest “Play” pogu savā atskaņotājā un meklēt atbildi uz nervus kutinošo jautājumu “Kas nu būs?”.
Arī šoreiz, Dena Ostina un Džona Lekija (“Radiohead”, “The Stone Roses”) producētais ieraksts jau pēc pirmajām taktīm nerada šaubas, ka ‘Kingdom Of Rust’ pavisam drīz būs viens no tevis iecienītākajiem “Doves” albumiem. Tēmai “labāks/sliktāks par abiem pirmajiem “Doves” albumiem” nepieskaršos – ja sākšu runāt par, manuprāt, diviem labākajiem albumiem mūsdienu rokmūzikā (turklāt, abiem no vienas grupas, abiem izdotiem vienam pēc otra un turklāt laikā, kad, kā sacīt jāsaka, rokmūzika jau sen bija mirusi – nu, jūs jau redzat, tad šī recenzija vairs nebūs par virsrakstā lasāmo albumu.
Ja patīk veidot topus (no četriem albumiem), tad “Kingdom Of Rust”, nav divu domu, ir apsteidzis savu priekšgājēju ‘Some Cities’, kas ar jauno plati var mēroties spēkiem skumju intensitātē, taču kvalitātē un saturīgumā gan ne. Kamēr ‘Some Cities’ būtībā piedāvāja vienu radiohitu un deviņas savā depresivitātē atšķirīgas balādes, tad jaunais disks ir izdevies saturiski saistošāks, melodiskāks, kas, protams, “Doves” gadījumā nozīmē jaunā ieraksta lielāku sliekšanos uz grupas otrās un visoptimistiskākās (lasi: enerģētiskākās, jo skumji viņi ir visās savās izpausmēs) plates ‘The Last Broadcast’ pusi.
‘Kingdom Of Rust’ skanējums pirmajā brīdī tā vien prasās tikt nosaukts par “viegli elektronisku”, taču ja šim apgalvojumam blakus jāatklāj fakts, ka vienu plates dziesmu aranžējis Toms Roulends no “Chemical Brothers”, tas, iespējams, radītu nepareizu priekšstatu par “Doves” jaunās plates mērķauditoriju (ironiski, bet šī Roulenda aranžētā dziesma ’10:03′ drīzāk “iekāpj” “The Killers” nevis “ķīmisko brāļu auditorijā).
Laikam īstais vārdu salikums šā ieraksta sakarā ir “tas pats, tikai citādāks” jeb, kā mēdz teikt Taizemē – “same same, but different”. Un ja bez šarādēm – “Doves”, kā izrādās, ir lieli “Vangeļa” cienītāji, un ja spēj savā prātā savienot skumju indie-roku ar Ridlija Skota kinolentē “Blade Runner” attēloto 2019.gada “nākotni”, tad tu mani saprati pareizi. Ja arī nespēj savā prātā savienot “ambient” un “new age” ģēniju Vangeli ar puišiem, kas pasaulei atklājuši, iespējams, visskaistāko un depresīvāko melodiju EVER (es, protams, runāju par ‘The Man Who Told Everything’), tad neskumsti – jaunās plates pirmais skaņdarbs ‘Jetstream’ (skat.video) ir oficiāla “Doves” versija par Vangeļa opusu ‘End Titles’, kas dzirdama “Blade Runner” beigu titru laikā.
[youtube VmeUR5o9SDo nolink]
Un tomēr – tas ir saldsērīgs indie-roks! Un tāds, kādu prot radīt – nebaidos šo vārdu – tikai “Doves”. Ir daudz ticis spekulēts – arī šās plates ārvalstu recenzijās – par to, vai “Doves” ar savām milzīgajām pauzēm starp albumiem nav zaudējuši “Elbow”, kuri pēc sava (arīdzan, starp citu – ilgi gaidītā) uzvaras gājiena pagājušogad nu ir kļuvuši par tavu jauno vismīļāko un visskumjāko indie-roka grupu. Nu nav tā. Atliek ieskanēties jaunā diska tituldziesmai (kas pamatīgi prātā atsauc ‘There Goes The Fear’ – un tā ir labi!), futūristiskajam stadionu hitam ‘The Outsiders’, ģitāru un flautu arpēdžiju caurvītajai puķu bērnu rok-himnai ‘Winter Hill’ vai ēteriskajai (lai neteiktu narkotiskajai), daudzbalsīgajai miega dziesmiņai par atpakaļgaitā lidojošiem putniem (‘Birds Flew Backwards’), lai es saprastu – tieši ŠĀDU es vēlos savu indie-roku.
Noklausies:
‘Kingdom Of Rust’
[audio:Doves_KingdomOfRust.mp3]
‘Birds Flew Backwards’
[audio:Doves_BirdsFlewBackwards.mp3]
‘Spellbound’
[audio:Doves_Spellbound.mp3]