Albums, kas, izdots zem “Dresden Dolls” vārda, sagādātu šim neapšaubāmi par zemu novērtētajam kolektīvam pasaules slavu.
Nekad neaizmirsīšu pirmo reizi, kad “Dresden Dolls” redzēju tā sauktajā “dzīvajā”. Tas bija “Hurricane” festivālā Vācijā, un līdz tam vēl nebiju redzējis daudz mūziķu, kas ar savu uz skatuves izdalīto enerģiju varētu apsildīt paprāva izmēra biroju ēku. “Dresden Dolls” ir/bija tieši tādi.
Lai arī ģeniāli, oriģināli un sasodīti dvēseliski, tomēr “Dresden Dolls” pēc savas otrās plates ‘Yes, Virginia’ aizvien vairāk sāka vilkt savu pus-gotisko Brehta pank-kabarē deķi uz kaut kā mierīgāka pusi. Cik nu mierīgi un rāmi vispār viņi abi – Amanda Palmere un Braiens Viljone vispār spēj kļūt. Panciskumu un kabarē noskaņu nomainot pret kaut ko ļoti attāli līdzīgu jaunai “dziesminieku” formai (skat. nesen kā klajā laisto “Dresden Dolls” plati ‘No, Virginia’ ar otrajā albumā neiekļuvušajām ierakstu sesiju dziesmām), nebija ilgi jāprāto, ka kaut kad tas viss pārvērtīsies par Amandas Palmeres soloprojektu un, lai cik ģeniāls savā teatrāli mākslinieciskajā bungu spēlē nebūtu Braiens, tieši Amanda ir šī projekta atslēga.
Tas nu ir noticis. ‘Who Killed Amanda Palmer’, kurā ietverto alegoriju izpratīs ikviens, kam tuva Deivida Linča daiļrade, ir graujoša solodebija, kurā netrūkst ne nieka. Te ir ekselents producenta darbs (dziesminieks Bens Folds ir dzirdams arī dažos albuma skaņdarbos spēlējam klavieres un bungas), un bez jokiem – fantastiskas dziesmas ar vēl fantastiskāku Amandu Palmeri galvenajā lomā. Atšķirībā no “Dresden Dolls”, te vairs nav tikai klavieru, bungu un Amandas vokāla trio. Šeit visa šī dramaturģija “apcakināta” ar stīgu ansambļu un pūtēju iespēlēm, paspilgtināta ar knapi jūtamām, bet klātesošām basģitāras partijām un citām “detaļām”, kas, iespējams, liktu īstenajiem “die hard” “Dresden Dolls” faniem apgalvot, ka šai mūzikai vairs nav “tās auras”. Bet ir cita. Vieglāka, dvēseliskāka, mazliet sievišķīgāka (cik nu Amanda spēj) un intimāka.
“A lot of the songs are piano ballads that never found a home on a Dolls’ record, because I hadn’t wanted to overload the record with slow material. But there’s a really intense, exciting energy to the tracks at the same time. It definitely won’t drag.”
Tā Amanda par sava albuma noskaņu. Protams, tās vēl nav beigas. “Dresden Dolls” strādā pie jaunas plates un ir gūzma cilvēku visā pasaulē (arī Latvijā), kas nevar vien sagaidīt, kāds tad būs rezultāts. Tomēr šobrīd situācija ir mazliet par labu Amandai Palmerei, kuras debija piedāvā svaigumu un gaisīgumu, savukārt “Dresden Dolls” ir jānāk klajā ar patiesi “kreizī” trešo albumu, lai pārāk neiesērētu sevis radītajā un attīstītajā “tumšā kabarē” apakšžanrā.
Noklausies:
‘Astronaut (A Short History Of Nearly Nothing)’
[audio:AmandaPalmer_Astronaut.mp3]
‘Runs In The Family’
[audio:AmandaPalmer_RunsInTheFamily.mp3]
‘Guitar Hero’
[audio:AmandaPalmer_GuitarHero.mp3]