“Tur kaut kam ir jābūt…”, lūkojoties uz draudīgi pelēkajiem lietus mākoņiem debesīs virs Mežaparka estrādes nodomāja ne viens vien Prāta Vētras koncerta apmeklētājs. Bet nebija. Un labi, ka tā. Jo bija citur – uz skatuves, publikā, gribētos pat teikt – gaisā! Varbūt ne vienreizējs, taču dzīvs un dvēselisks bija šis albuma ‘Tur kaut kam ir jābūt’ tūres noslēguma koncerts Rīgā.

Sāksim jau ar koncerta viesiem. Jau “iesildītāju” godā esošie “Astro’n’Out” piedāvāja vienkāršu, nepārspīlētu un – būšu prasts un teikšu “mīļu” ievadu garajam vakaram. Kad aptuveni stundu vēlāk uz grandiozās un fantastiskām gaismu spēlēm apmirdzētās skatuves dēļiem blakus “prātvētrniekiem” parādījās grupa “Bi 2”, klausītāji noelsās gandrīz vienbalsīgi, acīm redzot saprotot, ka šis nav nekāds “parastais vakars”. Eksprezidentei Vairai Vīķei-Freibergai īsteni tautiskā manierē apskaujot Renāru un neslēpjot savu smaidu par visaptverošo, skatītāju tūkstošu skandēto “Vaira, Vaira!”, vakara aura, šķiet, sasniedza arī pašus skeptiskākos.

Un tie jau nebija vienīgie sirsnīgie koncerta mirkļi. Šķiet, ļoti daudzus visnotaļ personiski aizskāra vecum vecais ‘Dārznieks’, kuru “dzīvajā” dzirdēju pirmoreiz un, domājams, ne es viens. Taču daudzos jauniešus (tā vismaz izskatījās) ļoti uzrunāja Kaupera ‘Mana dziesma’, kas ar bezgalīgām ovacijām Mežaparkā jau izskanēja pirms pāris mēnešiem, Dziesmusvētku laikā. Un bija jau arī par ko – bezgalīgais mobilo telefonu gaismiņu radītais paklājs un daži desmiti tūkstoši cilvēku… Iespaidīgi un, lai arī cik notrulināts un neticīgs ikdienā arī es nebūtu – es noticēju šai noskaņai. Jo tā šķita ārkārtīgi mājīga un pazīstama.

No retoriskā pie faktoloģiskā. Ja nu kādam tas vēl bija noslēpums, tad šis teju trīs stundas garais vakars kalpoja kā labs pierādījums tam, ka jelgavniekiem dziesmu netrūkst – labu dziesmu! Te tika miksēts viss – jaunie ar ļoti vecajiem; reizēm vistiešākajā veidā grupas svaigākā albuma dziesmas izskaņa kalpoja kā necerēti veiksmīgs sākuma akords kādam no “Prāta Vētras” senu dienu varoņdarbiem. Un ne tikai – dziesmai ‘Ir vieglāk’ starp notīm Mežaparkā izskanēja arī “U2” slavenais ‘I Still Haven’t Found What I’m Looking For’. Un tas atkal jau bija labi un sirsnīgi.

Viena doma man nedod mieru. Atziņa, ka tagad visiem “vētras” pēdējā albuma ne-atzinējiem ir neliels trumpis rokā, apmēram šāda teikuma izskatā: “Nu, redziet, es taču teicu, ka jaunais disks ir garām – koncertā tikai hiti “aizgāja”, pārējais tāds samocīts…”. Samocīts vai nomocīts, bet vai jūs redzējāt čaļu sejas? Viņi spēlēja brīvi, nepiespiesti, emocijas uz skatuves, šo n-to skatītāju tūkstošu priekšā līdzinājās draugu ballītei, kur neviens nav svešs un visi – savi. Pat brīdī, kad instrumentālo jaunā albuma īs-dziesmu ‘Siāma’ nācās atskaņot trīsreiz no vietas, lai izdotos piepūst skatuves centrā esošo bumbu/zemeslodi/acs ābolu/balonu, puiši neķēra kreņķi, bet gan…. spēlēja tālāk! Ar jūtamu, pozitīvu pofigonismu sejā viņi darīja “to, kas viņiem vislabāk sanāk”, un jutās labi.

Vienalga – ar iestudētiem, citos tūres koncertos jau pārbaudītiem vai arī gluži pretēji – improvizētiem jokiem, tomēr “Prāta Vētra” šai vakarā bija savā elementā un (vienā no) labākajām izpausmēm. Tie vairs nebija tie pastīvie un neierasti vēsie “prātvētrnieki” kā iepriekšējā Mežaparka koncertā pirms trim gadiem, gluži otrādi. Tā bija grupa, kura pēdējā gada laikā ir acīm redzami augusi un sākusi novērtēt ļoti daudzas lietas, ko tāds ikdienas cilvēks nosauks par ierastām un nenozīmīgām. Šeit būtu vietā citēt viņu pašu teikto par to, ka “viss notiek uz labu, vismaz tā mēs to jūtam”. Sajūta nekļūdīga, jo “Prāta Vētra” nupat jau patiesi sāk attaisnot sev piesprausto “Latvijas lielgrupas” birku.