Beks nekad nav bijis “universāli atzīts” mūziķis – uz daudziem šā Kalifornijas indie-dziesminieka klusā zem-deguna dūdošana par eksistenciālām tēmām tā arī nekad nav īsti iedarbojusies. Citi savukārt joprojām lepojas ar savu apbružāto ‘Odelay’ kopiju un dzīves grūtākajās dienās sevi perfekti asociē ar misteru Beku Hansenu. Personīgi jāatzīst – tas nenākas grūti. Arī Beka jaunākajā platē. Lai arī cik samocīta tā arī pirmajā brīdī nešķistu.

Jā, jēgpilni teksti par satura meklēšanu mūsdienu dzīvē, par vilšanos un atdzimšanu no jauna. Te nu Beka kungam nevar pārmest – jaunais albums, aplūkots kā dzejas krājums, perfekti atspoguļo daudzu pasaules indivīdu (arī manis) aizvien pieaugošās “quo vadis” stila pārdomas. Par to, ka paša Beka tēlam šāda noskaņa piederas kā roka cimdam, šaubu nav. Tomēr vai gan būtu pārāk daudz prasīts tik eksistenciālām tēmām piedāvāt mazliet vairāk “user friendly” muzikālo pavadījumu?

Es neesmu melodiju, harmoniju un standarta taktsmēru izlutināts pūslis, līdz ar to acīm redzot jāsecina, ka ‘Modern Guilt’ ir ļoti ciets rieksts – klausos to jau kādu ašpadsmito reizi un līdz beigām esmu ticis tikai vienreiz. Pēc, manuprāt, lieliska plates ievada (pirmā albuma puse nudien ierakstāma Beka diskogrāfijā ar īpaši lieliem burtiem) autors ir nonācis tik dziļi šai sevis konstruētajā, intravertajā pasaulē, ka ir jābūt apbrīnojami spītīgam, lai arī spētu tajā uzturēties ilgāk nekā dažas minūtes.

Šķiet, galvenais albuma “spožums un posts” ir tās producents, skandalozu slavu iemantojušais “Danger Mouse” (skat. ‘Grey Album’). ‘Modern Guilt’ ir droši nosaucams par “Beck Hansen meets Gnarls Barkley“. Tas nostrādā, uztinot jebkuru jaunās plates dziesmu, jebkuru pantu vai piedziedājumu – Beka retorika kopā ar “Danger Mouse” hiperaktīvajiem bītiem izklausās svaigi un aizraujoši. Tas NEnostrādā, kad mēģini jauno plati klausīties kā albumu. Kā jau minēju iepriekš, tev smadzenēs vietas pietiek tikai pirmajai albuma pusei – pārējās informācijas apstrāde tevi burtiski “uzkarina”…

Un tas viss – nieka 33 minūšu ilgā albumā. Spēcīgi – jā! Enerģētiski – mmm, jā. Pat pārsteidzoši, ja atceras, ka šis ir desmitais Beka albums – no atkārtošanās vai senu dienu lauriem te nav ne smakas. Tomēr, acīm redzami adresējot savu jauno plati piekasīgiem kritiķiem un prasīgiem faniem, Beks neizbēgami savā prioritāšu saraksta pēdējā vietā atstājis tos – pārējos. Tos, kas pa vidu – kā es, kurš nekad nav absolūti sajūsminājies par Beka Hansena mūziku, taču vienlaikus to ir novērtējis un atzinis par labu esam.

Attiecīgi – pēc ‘Modern Guilt’ recenzijās atrodamajiem vērtējumiem visā pasaulē var precīzi noteikt katra konkrētā kritiķa/klausītāja patiesās jūtas pret Beku Hansenu. Kas attiecas uz mani – plus punkts par nedzīvošanu uz veciem taukiem un Beka līdzšinējās daiļrades kontekstā atzīstamu oriģinalitāti, tomēr laikam mēs abi vēl joprojām paliksim uz “jūs”.

Noklausies:

‘Orphans’
[audio:Beck-Orphans.mp3]

‘Gamma Ray’
[audio:Beck-GammaRay.mp3]

‘Chemtrails’
[audio:Beck-Chemtrails.mp3]