Pirmkārt jau jāapsveic “Sigur Ros” ar, šķiet, pirmo albumu savā karjerā, par kuru pilnīgi visa mūziku mīlošā auditorija uzreiz “nešpricē biksēs mazās porcijās”. Iespējams, vīzdegunīgs, taču gana atbilstošs uzsaukums priekš grupas, kuras mūzika, reiz patiesi maz-pamanīta un nenovērtēta, jau kādu laiku ir apaugusi ar kiču un iekļaujama “grēks-nezināt-skaitās-stilīgi-klausīties” kategorijā. Tas nenozīmē, ka es vai tu šo grupu uzlūko tieši šādi – ir runa par tendenci, kad cilvēki neiedziļinās mūzikā, kurā izņēmuma kārtā (uz vispasaules popkornizācijas fona) IR vērts ieklausīties arī mazliet rūpīgāk.

Līdz šim “Sigur Ros” mūzika kalpoja kā perfekts, nevainojams pavadījums grupas dzimtās Islandes ainavai (par to, šķiet, vienisprātis būs ikviens nesenās koncertfilmas ‘Heima’ baudītājs). Cilvēka emociju skalā tas varētu atbilst tādām raksturizpausmēm kā noslēgtība, dziļums, spēks, grandiozitāte, sapņainība utt. Pirms vairākiem gadiem mēdzu savos apskatos lietot frāzi “saulrieta himna” (līdz brīdim, kad kāds mani salamāja par pārlieku banalitāti) – tad nu “Sigur Ros” mūzika lieliski iekļaujas šādas “saulrieta mūzikas” rāmjos. Vai tomēr jāizsakās pagātnē – iekļāvās?

‘Með suð í eyrum við spilum endalaust’ jeb angļu mēlē ‘With A Buzz In Our Ears We Play Endlessly’ – piektais “Sigur Ros” studijas albums nav tik “viennozīmīgs” kā līdzšinējie grupas veikumi. Pirmais acu uzmetiens albumam, kuru kādu laiku varēja pilnā apjomā noklausīties portālā Last.fm, liecināja par tā rotaļīgo un nenopietno dabu, taču sākotnēji tā nešķita gana laba jaunās plates iezīme. Gluži otrādi – ieraksts šķita pārlieku virspusējs, nespējot “aizrakties” līdz dziļākajām dvēseles stīgām, kuras līdz šim ar vienu roku spēja iekustināt praktiski jebkurš no līdzšinējiem “Sigur Ros” ierakstiem, jo īpaši jau ‘()’ un ‘Ágætis byrjun’.

“Sigur Ros” – ‘Gobbledigook’:
[youtube eJuDE8heHRI nolink]

Kā jau reizumis gadās, pirmais iespaids bija kļūdains. Jā, pie atziņas, ka “Sigur Ros” saldsērīgā depresija “funkcionē” arī mažorā, nevar nonākt uzreiz. Taču nevis pārmērīga jaunās plates drillēšana, bet gan domāšana “ārpus kastes” ir atslēga uz jaunā “Sigur Ros” albuma iemīlēšanu. Brīdī, kad esi pieņēmis, ka “var būt arī citādāk”, kļūst redzams, ka grupa sev raksturīgo post roku tikai pavērsusi mazliet ekspresīvākā virzienā, ļaujot grupas mūzikas raksturojumā, šķiet, pirmoreiz lietot maģisko vārdiņu “indie”, turklāt vēl vienalga kādā “locījumā” – indie pop vai indie rock, te ir pa druskai no abiem. Kaut vai tikai tāpēc esmu pārliecināts, ka grupas koncerts Rīgā šā gada augustā “būs labs” – jo puišu mūzika ir kļuvusi daudz, daudz pateicīgāka “dzīvajam” izpildījumam, nezaudējot ne drusku no sava šarma un dziļuma.

Protams, neviens nav aizmirsis par “Sigur Ros” zīmolu – lēniem, ēteriskiem dziesmu ievadiem (‘Festival’), harmonijām, solista gaisīgo falsetu, izmantotajiem instrumentiem. Tiesa, te, blakus ierastajiem stīgu un pūtēju ansambļiem, klavieru partijām un dažnedažādiem zvaniņiem, klabekļiem, rūcekņiem utt. aizvien biežāk dzirdama akustiskā ģitāra. Vairākās albuma dziesmās tā nosaucama par galveno, reizumis arī vienīgo instrumentu, un tas, šķiet, ir lielākais muzikāli-tehniskais jauninājums “Sigur Ros” jaunā ieraksta sakarā.

Citiem vārdiem sakot – lai ko arī kāds neteiktu – šie IR tie paši vecie, labie “Sigur Ros”, tikai mazliet citādāki, mazliet vieglāki, gribētos teikt “popsīgāki”, taču šim vārdam nāk līdzi pārāk daudz negatīvā, un negācijas, sērīgums vai skumjas jaunajā albumā nav pārāk izplatītas. Jā, te ir “skaistas skumjas”, dažiem pazīstams būs termins “romantiskās skumjas” – arī tas ģeld.

Šai platē nav neviena skumja akorda, ir tikai prieka asaras.

Noklausies:

‘Inní mér syngur vitleysingur’
[audio:SigurRos_InniMerSyngurVitleysingur.mp3]

‘Góðan daginn’
[audio:SigurRos_GodanDaginn.mp3]

‘Við spilum endalaust’
[audio:SigurRos_VidSpilumEndalaust.mp3]