Kad zāle bija zāļāka, saule spīdēja spožāk, vīri zirgos jāja pa prēriju un cilvēks vispār bija lielākā saskaņā ar pasauli, kas viņu aptvēra – tad visai šai priekš acīm uzburtajai gleznai fonā skanēja kaut kas ļoti līdzīgs tam, ko sava prieka pēc ir radījis Alekss Tērners no “Arctic Monkeys” un Mailzs Keins no “The Rascals”.
Varētu diskutēt par to, kā diviem tik jauniem cilvēkiem “prieka pēc radīta mūzika” automātiski asociējas ar klasisku roku 60./70.gadu noskaņās un vesterniem. Bet patiesībā diskusijas ir liekas – visi zina un pat personīgi pazīst cilvēkus, kas stūrgalvīgi allaž uzsver, ka mūzika ir beigusi pastāvēt kaut kad, visai senā pagātnē (atkarībā no gaumes mainās piesauktās “pēdējās mūzikas grupas” vārds – vai nu “Pink Floyd”, vai “Led Zeppelin”, vai retāk “The Beatles”). Tad nu šeit ir rezultāts tam, kad satiekas divi šādi cilvēki un sava prieka pēc ieraksta albumu, kuru viņi būtu gribējuši laist klajā vismaz pirms 30 gadiem un kurš arī piedevām nevainojami iekļautos tā laika mūzikas ierakstu veikalu plauktos.
Un nav svarīgi, vai tu esi vai neesi informēts par Aleksu Tērneru un “Arctic Monkeys” daiļradi vai arī “The Rascals” mūziku, kaut gan, ja šī apraksta tekstos atrodi sevi uzrunājošas frāzes, tad būtu pēdējais laiks izzināt, par un ap ko pēdējos pāris gadus “cepās” visa britu rokmūzika. Un ne tikai – tie paši amerikāņu “The Raconteurs” ir vieni no svaigākajiem piemēriem visā pasaulē aktuālajam retro atdzimšanas vilnim mūzikā. Un tas neapstājas pie rokmūzikas vien.
Kas attiecas uz ‘The Age Of The Understatement’, tad viss šis konceptuālais ietvars, kurā visi projekta/grupas “The Last Shadow Puppets” dalībnieki jūtas kā zivis ūdenī, ir atstājis iespaidu uz diska saturu, liekot nereti pamanīt, kā forma dominē pār saturu un kaut kur pazūd mūzikas dvēsele, ja tā drīkst izteikties. Citiem vārdiem sakot, pie ‘The Age Of The Understatement’ ir jāpierod. Jo nudien nav viegli vienā mirklī no 21.gadsimta pārslēgties uz saldo Aleksa Tērnera vokālu, kurš praktiski visā albuma laikā pamatīgi atgādina slaveno “puķu bērnu” himnu ‘San Francisco (Be Sure to Wear Flowers in Your Hair)’ un Skota Makenzija gaisīgo balss toni. To visu perfekti papildina dziesminieka Ovena Peleta (viņš tas pats “Final Fantasy”) diriģētais Londonas “Metropolitan” orķestris, radot visnotaļ autentiskas sajūtas visā plates skanējuma laikā.
Un tomēr ‘The Age Of The Understatement’, ne mirkli nezaudējot savas saturiskās vērtības un koncepciju, ir grūti baudāms ieraksts. Pietrūkst izšķirošā punkta uz i – paša albuma, kuru būtu prieks klausīties no a līdz z un biežāk kā tikai tajos brīžos, kad kādam jāparāda, cik kruta jauni džeki mūsdienās prot uzburt pagājušu laiku noskaņas. Diemžēl ‘The Age Of The Understatement’ ir un paliek tikai pārdomāta, konceptuāla un profesionāli veidota dziesmu kolekcija.
The Last Shadow Puppets ‘The Age Of The Understatement’ (video):
[youtube XGV8xCkpXjE nolink]
Noklausies:
‘Standing Next To Me’
[audio:TheLastShadowPuppets_StandingNextToMe.mp3]
‘In My Room’
[audio:TheLastShadowPuppets_InMyRoom.mp3]
‘Meeting Place’
[audio:TheLastShadowPuppets_MeetingPlace.mp3]